Kā nofotografēt traģēdiju?
Šovasar kodolieroči un atomkarš, šķiet, ir visu uzmanības centrā. Ne tikai seriāls Černobiļa, bet arī eskalējošais ASV un Irānas konflikts liek pārdomāt ne tikai traģiskus vēsturiskus notikumus, bet arī kodolieroču lomu mūsdienu politikā. Poļu fotogrāfes, apvienības Sputnik biedres Agņeškas Raisas (Agnieszka Rayss) Latvijas Fotogrāfijas muzejā apskatāmās izstādes galvenais varonis ir Andrejs Saharovs. Viņš bija PSRS kodolfiziķis, kura izgudrojumi veicināja kodoltermiskās bumbas ieviešanu. Aukstā kara laikā zinātnieks kļuva par kodolieroču pielietošanas pretinieku, aktīvistu un pasaulē pazīstamu cilvēktiesību aizstāvi. Padomju Savienībā viņš tika uzskatīts par valsts ienaidnieku, kuram nebija atļauts ceļot. 1975. gadā, kad Andrejam Saharovam piešķīra Nobela miera prēmiju, komunistiskais režīms viņam uz ceremoniju Oslo neatļāva doties.
Izstādē Pēdējā saruna ar akadēmiķi Saharovu pats zinātnieks nav redzams, bet uz sienām ir viņa citāti – iestarpinājumi fotogrāfijām, ko Raisa uzņēmusi bijušās padomju kodolizmēģinājuma vietās Ziemeļkazahstānā, un arhīvu materiāliem no reģionālajiem muzejiem Semipalantiskā, mazā pilsētā, ko uzbūvēja, lai pārvaldītu vietējo zinātnisko centru. Ziemeļkazahstāna bija viena no svarīgākajām Padomju Savienības kodolprogrammas realizēšanas teritorijām, un, kā vēsta izstādes apraksts, vēl mūsdienās vietējie iedzīvotāji cieš no radioaktīvā piesārņojuma. Diemžēl izstāde nesniedz vairāk informācijas par to, kādas ir tiešās radioaktivitātes sekas uz šo cilvēku veselību un ikdienas dzīvi. Raisas uzņemtajās fotogrāfijās redzamas kodolizmēģinājuma vietas, kurās tagad atrodas tikai bedres un pussabrukušas mājas. Līdzās ainavām izstādītas arhīvu fotogrāfijas, kas uzņemtas kā zinātnisku procesu dokumentācija.
Kā attēlot to, kā vairs nav? Kā pastāstīt stāstu par Padomju Savienības zinātniskajiem eksperimentiem un režīma nolaidību attiecībā pret savu iedzīvotāju veselību un drošību? Pēdējo gadu laikā dažādos radošās fotogrāfijas projektos ir izplatīta stratēģija – izmantot fotogrāfiju reizē kā pierādījumu un indeksu –, ko pielieto arī Raisa. Izstādē redzamas fotogrāfijas ar hematomu uz suņa kuņģa, matiem, kas piederējuši cilvēkiem, kas cieš no radiācijas, un attēli no radiācijas skarto cilvēku reģistra. Zinātniskās arhīva fotogrāfijas darbojas kā “objektīva” notikušā dokumentācija. Savukārt autores uzņemtajos Semipalantiskas skatos redzama pilsētiņa “pēc”. Eksperimenti ir beigušies, palikušas tikai pussabrukušas ēkas un bedres. Fotogrāfija šajā izstādē kļuvusi par indeksiālu zīmi, kas norāda ne tikai uz šo vietu eksistenci, bet arī pagātnes notikumiem, kas ierakstīti ainavā. Tur, kur tagad ir bedres, kādreiz bija eksperimenti. Ķieģeļu čupas kādreiz apdzīvoja cilvēki.
Izejot no fotomuzeja, man radās divi secinājumi un viens izvērsts jautājums.
Secinājums nr. 1: Pēdējā saruna ar akadēmiķi Saharovu ir kvalitatīvi izveidota fotogrāfiju izstāde, kas stāsta par vēsturiski nozīmīgu tēmu.
Secinājums nr. 2: Šajā darbā izmantota pēdējos gados labi atstrādāta fotoprojektu veidošanas formula, kurā autora darbi mijas ar arhīvu materiāliem un dažādos veidos tiek izmantots fotogrāfijas medija stāstnieka potenciāls.
Izvērstais jautājums – kā attēlot to, kā vairs nav, un kā to padarīt svarīgu un aktuālu tagad? Manu draugu vidū grūti atrast kādu, kas nebūtu redzējis seriālu Černobiļa un kam nebūtu par to viedoklis. Tas, kas eksistējis postpadomju telpas kopīgajā apziņā, sāk iegūt citas nokrāsas. Zinājām taču sen, ka Černobiļā notikusi traģēdija, bet šķiet, ka tagad gandrīz katrs mēģina atcerēties, kur tajā laikā bija pats vai viņa vecāki. Joki par pāraugušiem dārzeņiem, kas nāk no Černobiļas, vairs neliekas tik smieklīgi. Protams, mākslas projekts nav HBO seriāls, bet man izstādē pietrūkst sajūtas, ka skatos uz traģēdiju. Pirmkārt, Andreja Saharova personīgo traģēdiju – būt iesaistītam kodolprogrammā, ar kuras destruktīvajām sekām viņam pēc tam bija gandrīz vai neiespējami cīnīties. Otrkārt, Ziemeļkazahstānas kodolprogrammas izmēģinājumos cietušo traģēdiju – viņi joprojām dzīvo ar saindētu ūdeni, un par viņiem izstāde nemaz tik daudz nepastāsta.
