Parīzes fotokokteilis
Ikgadējā fotomākslas gadatirgū Paris Photo nebiju bijis sešus gadus. Pirmie iespaidi – atklāšanas dienā vienīgā garā rinda, kas uz priekšu virzās lēni, ir pie preses lodziņa. Lai arī prese šeit tiek iekšā, tikai iepriekš piesakoties un iesniedzot visus nepieciešamos datus, darbinieki tikai tagad katram individuāli drukā plastikāta ieejas kartes. Jāgaida 45 minūtes. Somas pārbauda gan ieejot, gan izejot, bet ļoti formāli. Galerijas stendu ir vairāk nekā savulaik, pat senāk glaunā VIP zona augšstāva kāpņu galā pārtapusi stendu labirintā, bet pati VIP zona izvietota dziļi saimniecības telpās. Ja senāk VIP zonā deva bezmaksas šampanieti, tad tagad VIP nozīmē to nopirkt par divreiz lielāku cenu nekā parastajā zonā, kur sendvičs maksā 12 euro, glāze vīna – sešus. Bez maksas var dabūt tikai Paris Photo plastmasas maisiņus.
Paris Photo var izbaudīt dažādas emociju gammas. Pirmais ir apjukums no lielā daudzuma un raibuma. Pēc stundas bezmērķīgas kustības iespējams noorientēties un sākt patiesi skatīties. Šeit nu ir vieta aizkustinājumam, ignorancei, skaudībai un intrigai.
Dažas atziņas par pašu saturu – kailfoto mazāk nekā senāk, tāpēc izceļas; nav modē agrākie kases gabali – 19. gadsimta fotogrāfija, Diseldorfas skola; ir modē sirreālisms, arī 60 un 70. gadu eksperimenti; vintage tagad jau skaitās arī 20. gadsimta 40. gadi; no bijušā Austrumbloka pamanāmi ir ungāri (gan vecie, gan jaunie); pāragri jānomirst, lai labs autors beidzot nonāktu Paris Photo (Laršs Tunbjerks, Larijs Sultans). Dārgākais laikam ir Helmuts Ņūtons Hamilton galerijas stendā – ap pusotru miljonu eiro, kas liek domāt, cik lielu lomu šādā izrāvienā no citiem saviem laikabiedriem krūšgalu cenzūras laikmetā spēlē autoram veltītais muzejs Berlīnē, kas palīdz kanonizēt un uzturēt aktuālu autora daiļradi. Daudz korporatīvo stendu sponsoriem – banku, mobilo tālruņu, apdrošināšanas kompāniju u. tml., kas spodrina tēlu fotoprojektu (tādu, kurus uzreiz aizmirst) priekšplānā. Sage galerijas stendā ratiņkrēslā sēž ekstravaganta japāņu meitene, kurai viena roka izskatās pēc vēža spīlēm. Marī Katajama veido savdabīgus pašportretus, padarot savu kroplīgi daiļo ķermeni par mākslas darbu. Tikai vēlāk lasu par viņas slimību – iedzimto ekstremitāšu mutācijām, labprātīgo kāju amputāciju un vēzi. Amerikāņu fotogrāfs Tods Haido ar savām liriskajām ainavām un jaunu meiteņu portretiem pārstāvēts divās galerijās, pie tam neba ar pāris bildēm, bet plašāku sēriju izvērsumu, kas nepārprotami apliecina viņu kā komerciāli veiksmīgu klasiķi (šeit atkal jādomā, kur palikušas pārējās senāko gadu gadatirgu “mēbeles” Tilmanss, Goldina, Gurskis – kādam pa mazai bildei, citam nekā). Jā, mediji raksta, ka kopumā fotogrāfiju bizness krītas, taču Paris Photo organizatoru preses relīze gan vēsta par kārtējo “veiksmes stāstu” – lielo apmeklētāju skaitu un milzīgo apgrozījumu. Paris Photo ir ap 200 galeriju stendu, īres cena ir sākot no 30 000 EUR, tā kā šeit ātri vien skaidrs, kurš nopelna visvairāk. Lai arī vairākas galerijas var lepoties ar spīdošiem pārdošanas rezultātiem (virs 100 000), runa lielākoties ir par vintage attēliem (Mens Rejs, Helēna Levita, Roberts Franks), bet ne mazums galerijas laikmetīgās fotomākslas segmentā, kur vidējā cena ir ap 5000 EUR par darbu, knapi nosedz dalības izmaksas. Protams, to var uzkatīt par investīciju – atpazīstamības veicināšana, jauni kontakti un klienti –, kas var atmaksāties nākotnē.
Ja vien tu nepārdod vai nepērc, ilgi izturēt Paris Photo nav iespējams. Fotogrāfam vajag nedaudz mazohisma, jo tā ir iespēja sev atgādināt, ka mākslas tirgus nav stāsts par labiem darbiem, bet gan labu tīklojumu, komunikāciju un mārketingu. Lai arī tā ir neliela saujiņa dzīvu fotogrāfu, kuru darbi ir pārstāvēti gadatirgū, Parīze šajā laikā mudž no fotogrāfiem, jo mese ir tikai iegansts, lai dotos uz Parīzi. Paris Photo fonā aizrit tikšanās, tusiņi un simtiem notikumu saistībā ar fotogrāfiju – grāmatu tirgi Offprint un Polycopies, izstādes muzejos un galerijās utt. Fiziski gan paspēt redzēt iespējams vien mazu daļiņu.
Starp must-see jeb tām lietām, kas noteikti jāredz, manā un aptaujāto fotogrāfu starpā gan priekšplānā izvirzās britu gleznotāja Frensisa Bēkona izstāde Pompidū. Ignorējot standarta fotoizstāžu pieturpunktus Le Bal un Jeu De Paume, dodos uz Arābu pasaules institūtu, lai atklātu ko jaunu – tur notiek Arābu fotomākslas biennāles galvenā izstāde, kas veltītai Libānai. Pāris duču autoru vai nu paši ir no Libānas vai tādi, kas tur pabijuši. “Tūristi” gan savos motīvos un vizualitātē nav tik interesanti kā vietējie, kuru darbos var just gan sociālpolitisko kontekstu, gan negaidītus sižetus un parakstus. Arābu biennāle, kā izrādās, nav viena izstāde, apdzīvotas ir vairākas izstāžu vietas vietējā rajonā. Tāpēc dodos Eiropas Fotonamā apskatīt arī par Marokas Endiju Vorholu dēvētā Hassana Hajaja izstādi. Koši krāsaini kičīgie darbi, kuru rāmjos iekļautas pārtikas bundžas, apspēlē Rietumu pasaules stereotipus par marokāņiem un musulmaņiem.
Jā, un kur tad latvieši? Žurnāls FK kopā ar Milda Books veidoja Latvijas fotogrāmatu galdu fotogrāmatu gadatirgū Polycopies. Ja OffPrint ir lielāks un vairāk veltīts dizaina un mākslas grāmatām, tad Polycopies centrā ir tieši fotogrāmatas, tajā piedalās vairāk nekā 60 izdevēju, grāmatnīcu un radošo kolektīvu. Pasākums notiek uz kuģa Sēnas krastā netālu no Paris Photo. Vairākas dienas atrodoties uz lēni šūpojošā kuģa rada visai aizkustinošu reibuma sajūtu, kad tu viegli šūpojies arī krastā, un šī sajūta palīdz tikt galā ar raibo Parīzes fotokokteili.
