Kad neredzamo var sadzirdēt

Latvijas Fotogrāfijas muzejā šobrīd skatāmā Baltkrievijas mākslinieka Maksima Saričava izstāde Es gandrīz dzirdu putnus veltīta Malijtrascjaņecas ciemam, kur reiz atradās lielākā nacistu nāves nometne PSRS teritorijā. Taču, pirms dalīties iespaidos par izstādi, es gribētu pārcelties domās uz kādu citu šķietami pilnīgi nesaistītu vietu – Okinavu. Šajā tropiskajā Japānas dienvidu salā ir atrodamas svētvietas, kuras dēvē par utaki. Tās ir tādas vietas, kurās nekā nav. Neizteiksmīgs kalns, birzs vai ala bez upurakmens, krusta, iezīmēta laukuma vai kāda zīmīga koka. Taču šīs senās tukšās vietas ir svētas un kalpo kā tempļi, un daudzi laikmetīgie japāņu mākslinieki un fotogrāfi dodas uz šīm vietām, lai fotogrāfijā atklātu neredzamo svētuma klātbūtni vai piešķirtu to ar savu skatienu.

Japāņu kultūrā cilvēku attiecībām ar neesošo un neredzamo ir spēcīga tradīcija, bet jo vairāk par to interesējos, jo mazāk tajā saskatu ko eksotisku. Es to redzu kā vispārīgu principu – jo mazāk attēlā ir attēlojamā, jo vairāk tajā ir autora skatiena –, kas raksturīgs arī mūsu reģiona autoru darbiem. Varbūt mūsu pusē šis princips nav tik precīzi definēts kā Japānā, kur jau tradicionālās mākslas kanons nosaka, ka tušas zīmējumā jābūt redzamam tikai 60 % no attēlojamā, taču tas darbojas tik pat skaidri, sajūtami un izteiksmīgi.

Asociācijas ar utaki man raisīja pirmais iespaids, ienākot Saričeva izstādē – fotogrāfija, kurā redzamas melnas akmens flīzes ar fragmentu no moderna memoriāla, un tai priekšā novietotie neizplaukušie koku zari, kas viegli aizsedza gan šo attēlu, gan izstādes titulsienu ar anotāciju, kurā rakstīts, ka Saričavs pēta “aizmirstību un ģeopolitisko neredzamību”. Pa kreisi – attēli ar viegli pārgaismotām, izdangātu melnzemes slīkšņu un kailiem koku siluetiem, pa labi – skrajš mežs, kam pie koku stumbriem ar skoču pielīmēti kaut kādi saraksti, tukšs betonēts laukums meža vidū, uz kura haotiski izkārtojušās audiovizuālā aprīkojuma kastes liecina par gatavošanos publiskam pasākumam. Aiz muguras – gandrīz izdedzis ceļmalas ugunskurs uz nenosakāmas, zālēs ieaugušas betona virsmas, kam apkārt kaut kas tā kā rakts, zari savākti kaudzē. Debesis – riebīgās starpsezonas “Latvijas pelēkajā” tonī un skats visparastākais, kāds redzams teju jebkurā pilsētas pievārtē, kur mežs saskaras ar cilvēku pamestu infrastruktūru. Šāda vieta varētu tik pat labi būt kaut kur Rumbulā vai Biķerniekos. Pelēka, tukša un absolūti nekāda. Un vienlaikus tik bezcerīgi, nomācoši skumja. Tā ir Minskas ceļmala, kas ved uz Blagauščinas mežu, kurā pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados tika masveidā nošauti cilvēki – pēc dažādiem datiem, 60 vai 200 tūkstoši ebreju, partizānu, karagūstekņu un civilo. Tur atradās Malijtrascjaņecas nāves nometne, kuru Baltkrievijas PSR vara izlēma paslēpt zem atkritumu izgāztuves kalna, nepieminot saistību ar Holokaustu.

“Nekas nepazūd,” – tā ir nākamā doma, kas nāk prātā izstādē. Kamēr ir cilvēki, viņi meklē un mēģina atrast to, kas pazudis un norakts. Pat ja meklētājs ir viens iepretim veselām vienībām, kas mēģinājušas slēpt nacistu un komunistu pastrādātos noziegumus. Pat ja sadedzināti visi pierādījumi un dokumenti, lieciniekiem izgrieztas mēles, pavēlēts aizmirst, izņemt no hronikām, cilvēku atmiņu tomēr nav iespējams izmēzt pilnīgi tīru. Paliek kāda lauska vai šķemba, un pat tukša vieta kliedz par notikušo. Informācijas trūkums runā skaļāk par tās esamību.

Šeit nepiestāv simbolika un attēlojums. Slepkavības vietā var uzsliet krustu, zvaigzni, melnu kvadrātu vai lielu stiklu kā atgādinājumu par cilvēku noziegumu, bet kā attēlot aizmirstību un ignoranci vietā, kurā pastrādātajā noziegumā sabiedrība negrib atzīt savu vainu, nav gatava atzīt savu klusēšanu? Netīra peļķe un svalka varbūt ir vispiemērotākais piemineklis cilvēku cinismam. Granīta memoriāls vai uzraksts var atzīmēt notikuma vietu, bet ar monumentālās mākslas izteiksmes līdzekļiem ir šķietami neiespējami paust afektu, kas nenomāktu vai nenoplicinātu attēlojamā būtību.

Saričavs, šķiet, apzinās, ka notikušā piemineklis var būt arī vienkāršs dokumentāls stāstījums, kurā daiļrunīgs kļūst pat sauss faktu apraksts vai nepilnīgs dokumenta fragments. Mākslinieks meklē subjektīvu, godīgu veidu, kā par to runāt. Viņš negrib minēt vai spekulēt ar savām emocijām, tāpēc izpētes procesā iesaista vēsturniekus un zinātniekus. Un šī pētījuma procesa dokumentācija kļūst par mākslu. Katrs liecības fragments ir pilns ar stāstu.

Izstādītie darbi nav vienveidīgi, un tie nav arī ieturēti tīrā minimālismā. Saričavs ļauj ienākt simbolismam un metaforai, kur tā pati ielaužas. Zīmīgs kļūst viss – sarkanais flomāsters uz izmeklēšanas lietas, sarkanās neļķes uz baltās virsmas, melno alkšņu stumbri pārtop dvēseļu mežā, staignais grāvis – par likteņupi. Tukšā vieta kļūst epitetiem bagāta slāvu pasaka vai psiholoģiskais romāns. Fotogrāfs saskata nozīmi tajā, kā izskatās nodzeltējušās, dokumentu “kabatiņās” ieliktās lapeles ar nogalināto vārdiem, kas pielīmētas pie Blagauščinas kokiem un kuru neveiklais, neizturīgais materiāls liecina par cilvēcisku pieskārienu iepretim oficiālās varas organizētajiem “žestiem”. Mākslinieks pamīšus nožēlojamās nāves nometnes skatiem ievieto dažus tuvinieku portretus, mājīgus interjerus un kompozicionāli harmoniskus naksnīgas Rietumu pilsētas skatus – mājas ar iedegtiem logiem. Tie ir nami Prāgā, interjeri Vīnē un Berlīnē, kuros reiz dzīvojuši daži uz nāves nometni atsūtītie. Labklājīgu pilsoņu nami ar siltu gaismu logos, kurus viegli apņem tā pati baiļu aura, kas Minskas nomales mežu. Skatiens vērsts no lejas uz augšu, viegls reibonis, paceļot acis pret vakara debesīm un ieraugot tumšbrūno mājas siluetu ar vienu iedegtu logu, no kura nāk pareizticīgo ikonas siltums. Un starp šīm fotogrāfijām kā asi griezieni vai spalgi šāvieni – sīki, neizteiksmīgi attēli no nacistu noziegumu izmeklēšanas arhīva.

Bet varbūt tā nav vietas atrašana, bet gan laiks, kas ļauj mums ieraudzīt šīs pēdas? Fotomuzeja trešā stāva zālē turpinās izstāde, tur aiz kailu koku zariem redzams viens naivs nu nožēlojams latviešu kolaboracionists, vēlreiz tas pats memoriāla fragments tikai palielināts un ievietots kompozīcijā starp attēlu ar 6000 sadedzināto upuru mirstīgajām atliekām un nodilušām kāpnēm no mājas Berlīnē, kas joprojām vēl ir turpat, arī 80 gadus pēc tās iedzīvotāju aizvešanas uz Malijtrascjaņecu. Zāles otrā pusē apskatāms un klausāms video darbs, kurā vijolniece Jaele Kurcbauere spēlē Blagauščinas mežā, kurā gājuši bojā viņas senči. Formāli no gaumes pozīcijām vērtējot – varbūt mazliet par daudz visa, bet askētiska stila tīrība šādam projektam nemaz nederētu, tā kļūtu monumentāla un bezdvēseliska kā tas mēmais memoriāls. Kas mani pārstiedz, ir tieši Saričava darbu cilvēciskums un saķere ar šodienu… tādā mērā, ka jūtos apstulbusi. Viņa izstādītās fotogrammas ar izgaismoto arheoloģijas materiālu šķiet burtiski sasaucamies ar šī mēneša Rīgas Laikā lasāmo Mika Koljera šausmu stāstu: “Es noliecos pie nākamā gabaliņa, kas bija nokritis no debesīm. Arī tas izskatījās pēc kaula. Tam klāt vēl turējās izkaltusi, šķiedraina cīpsla. Blakus nokrita žokļa gabals ar trim zobiem, no kuriem vienam bija svina pildījums. Šie gabali sāka birt arvien ātrāk. Es pārvilku mēteli pār galvu un skrēju uz automašīnu. Pārvietodamies sāniski kā krabis vai cits neglīts radījums”.

Šī nejaušā sakritība šķita neapgāžami norādām, ka cilvēki atšķirīgās vietās pamazām nonāk pie konfrontācijas ar dziļi norakto pagātni. Ka varbūt mēs esam nokļuvuši vietā, kurā sākam varēt runāt par pagātni un sabiedrības līdzvainīgumu. Ar šīm domām, iznākusi no Fotomuzeja, iemaldījos blakus sānieliņā, kas noveda strupceļā – ar skaidu plāksnēm bija norobežots ceļš pie deviņdesmitajos gados spridzinātās sinagogas, un man ātrā solī pretī izsteidzās sargs.