Anete Konste: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Mana redzes uztvere ir diezgan neattīstīta. Varētu teikt, ka esmu vizuāli atpalikusi. Nav arī pilnīgi traki, kaut ko jau es spēju saredzēt. Atšķirt skaistu no neglīta. Tomēr reti kad no redzētā izjūtu estētiska rakstura kairinājumu. Vismaz tādu, kādu, šķiet, izjūt citi. Tāpēc man nav mīļākā fotogrāfa. Es visur meklēju stāstus, kādu sižeta pavedienu, atpazīstamu emocionālu pieredzi. “Bet viena fotogrāfija var izstāstīt daudz vairāk nekā miljons vārdu!” jūs teiksiet, un tā būs taisnība. Diemžēl man ir arī slikta atmiņa. Ir lietas, kuras es atceros labi, bet ir tādas, ko galīgi švaki. Lasītās grāmatas, redzētās filmas, teātra izrādes un kur nu vēl – fotogrāfijas – ir starp otrajām. Tāpēc, domājot par fotogrāfiju, kas mani varētu būt iedvesmojusi, centos rekonstruēt pagātnes notikumus. Sākumā mēģināju atcerēties izstādes, kurās esmu bijusi, fotogrāfiju grāmatas, ko esmu skatījusies, bet – nekā. Kā jau teicu, vizuāla atpalicība. Domāju, ka esmu taču pētījusi laikrakstu fotogrāfijas no kara zonām, kaut kur internetā nejauši sagrābstītas vecas bildes ar Raini peldkostīmā vai Staburagu. Varbūt jāpaņem kāda no tām. Tomēr tie būtu meli. Tas nozīmētu pašmērķīgi atrast, izvēlēties kādu no šīm fotogrāfijām un pēc tam censties pamatot, kāpēc tā mani varētu būt iedvesmojusi. Jo tā īsti droša par to es nejutos. Un tad es atcerējos par šo fotogrāfiju.
Tā ir uzņemta 2015. gada augustā Itālijas pilsētā Sjēnā. Fotografēts ar Motorola telefonu, ar kuru uzņemtie attēli dažkārt bija tik sliktas izšķirtspējas, ka sāka atgādināt mākslas darbus. Tas bija viņa pirmais viedtālrunis, kuru viņš nopirka tāpēc, ka baidījās – ja nu pēkšņi laimēsies ieraudzīt NLO, viņš nekā to nevarēs pasaulei pierādīt. Pēc aptuveni pusotru gadu ilgām ciešanām, no kurām mani draugi jau bija pārguruši, bet es nez kāpēc vēl ticēju labvēlīgam iznākumam, pretestības ledus pēkšņi bija sācis kust. Cik daudz Leonarda Koena dziesmas līdz tam netika noklausītas, cik vīna glāžu izdzertas un cik manu aizraujošo dzīvi apliecinošas bildes ieliktas Feisbukā. Varbūt, ka pieredzējušiem cietējiem pusotrs gads liekas tikai tāds mirklis, bet man šis laiks vilkās vismaz 50 gadu. Pirms tam es arī nekādu harmonisko mīlas dzīvi nebiju pieredzējusi, tāpēc pašai likās, ka beidzot biju pelnījusi kaut ko normālu. Kaut ko varbūt pat skaistu. Lūzums notika tieši pirms viņa došanās uz rakstnieku rezidenci Itālijā. Iepriekšējā dienā mēs ēdām dienas pusdienas kafejnīcā Himalaya uz Blaumaņa ielas, un atvadoties viņš mani apskāva, neveikli noskūpstot uz kakla.
Tā sākās skaistais neskaidrības laiks. Daudz vēstuļu, kurās mēs centāmies nepārkāpt kādu trauslu robežu. Baidījāmies pateikt par daudz, ar kādu neveiklu kustību neatgriezeniski izjaukt šo maigo neziņas viļņošanos. Vairs negribējās neko pārprast, tāpēc bija labāk pieturēties pie drošām sarunu tēmām. Ikdienišķu zibšņu dokumentēšanas. Ne tikai vārdos, bet arī fotogrāfijās. Atceros, ka viņš man sūtīja bildes ar dažādiem nejauši sastaptiem suņiem. Man patika sajūta, ka viņš tos ir fotografējis tieši man. Jo man patīk suņi, viņam no suņiem patiesībā ir bail. Tomēr tieši šī fotogrāfija ir perfekta tā laika ilustrācija. Mūsu aizkars arī pagaidām bija tikai puspavērts, un nākotnes kontūras tikpat neskaidras un aptuvenas kā šīs marmora (vai ģipša?) meitenes ķermeņa līnijas. Pēc tam mēs tikāmies Maltā, no kurienes man nav nevienas fotogrāfijas, kas to apliecinātu. Joprojām bija bail, ka nākamo fotogrāfiju var arī nebūt, tāpēc labāk nemaz nesākt.
