Inga Gaile: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Šī teksta nosaukums manā galvā ir Liekais svars. Tas ir teksts par fotogrāfiju, kura mani iedvesmo.

Tā ir fotogrāfija, kurā redzamas kājas. Precīzāk, kāja, kas pārlikta pār otru, un pēda. Kreisās kājas pēda. Ar sarkani lakotiem nagiem. Potītē pietūkusi. Tā ir mana pēda. Mana potīte. Fotogrāfija stāv uz mana rakstāmgalda, un es zinu, kā tā ir jāskatās. Es zinu, ka pēda ir gandrīz līdz sāpēm pietūkusi, jo tai brīdī, kad fotogrāfija ir uzņemta, es sveru jau 110 kilogramu. Es esmu ļoti, ļoti stāvoklī – mana meitiņa piedzima četrdesmit pirmajā nedēļā, trīs nedēļas pēc tam, kad tapa šī fotogrāfija.

Bet šai fotogrāfijā es vēl dzīvoju draudzenes uz divām nedēļām piedāvātā istabā Pumpuros un katru rītu lēnām eju līdz jūrai.

Pie jūras es novelku baltos svārkus, kas arī redzami bildē, un ļoti lēni, ļoti, ļoti lēni, bezroku kreklā, uz kura uzzīmētās sievietes acis plešas jo dienas, jo lielākas, ieeju jūrā. Es ieeju jūrā līdz tai vietai, kur ūdens man ir pāri vēderam vai dažās dienās, kad man ir vairāk spēka iešanai – līdz padusēm, tad es mazliet paguļu uz muguras, skatoties debesīs un tad tikpat lēni eju krastā, uzvelku baltos svārkus un slīdu atpakaļ uz vasarnīcas istabu. Pagulēt.

Vēl bildē ir redzama krēsla maliņa, krēsla kante, rievota – rievu ritms skaisti saspēlējas ar balto svārku ielocēm un viss kopā, ar tumsnēji zaļajām lapiņām fonā, rada flāmu glezniecībai raksturīgo biedējoši, tumsnēji erotisko noskaņu, kur nāve nevis ir ļoti tuvu dzīvei, bet faktiski tur viņu klēpī. Nāve tur klēpī dzīvi un tad, kad tā ir nogurusi, abas samainās vietām un dzīve tur klēpī nāvi.

Šo bildi nofotografēja mana māsa, gleznotāja Katrīna Gaile, kura bija atbraukusi mani apciemot uz šo Pumpuru vasarnīcu, kurā es gulēju. Katru dienu veicu vienīgi pārgājienu līdz jūrai un atpakaļ. Manā atmiņā tas palicis kā lēns, noteikts, valzivs dievības pārgājiens, slīdējiens, uz jūru.

Es tobrīd apdzīvoju jau pavisam citu teritoriju, kura šobrīd, piemēram, man nav pieejama, un atmiņas, par kuru, manī uzmirdz, skatoties uz manas māsas fotografēto bildi. Tā ir teritorija, kurā manai apzinātajai vēlmei sevi uzlabot vai tiesāt vairs nebija ieejas. Tā bija teritorija, bez vārdiem un nosaukumiem. Ļoti vilinoša telpa, kurā laiks bija mitoloģisks un biezs. Un, ja es šobrīd būtu tajā teritorijā, tad es droši vien skatītos uz šo foto pavisam savādāk. Iespējams, es tajā saskatītu baltus debesskrāpjus vai indiāņu virsaiti, vai tiltu, vai kukluksklana nomestu tērpu, vai kaut ko pavisam vārdos nenosaucamu, neaprakstāmu.

Kad mans bērns beidzot izlēma, ka nu ir jātiek laukā vai arī varbūt, kad manam ķermenim vairs nebija ne mazākas iespējas atlikt, kad mani aizveda dzemdēt, septembra dienā, tai pašā dienā, agri no rīta, kad esot dzimusi jaunava Marija, tad medmāsa, kas mani pieņēma un pierakstīja visus datus par mani, tad šī medmāsa bija šokā par manu svaru. Tas bija simts divpadsmit kilogrami.

Viņa man jautāja, kā es to domājot nomest. Ar to saprotot lieko svaru*. Kā es domājot pēc dzemdībām nomest to lieko svaru? Tagad es, skatoties uz šo bildi, domāju, ka tas ir nepareizais jautājums.

Tas pareizais jautājums, ir nevis kā nomest, atmest, bet gan, kā to visu paturēt. Kā tur atgriezties, kā atgriezties tajā svarā un blīvumā, kurā ķermenis un gars zina, kas viņam jādara un paļāvība, abu kopīgā paļāvība uz notiekošo, ir tik pilnīga, ka viss, kas notiek, līdzinās mīlestībai, dabai, dievam. (Sev derīgo apzīmējumu varat apvilkt ar marķieri.)

Un nav jābūt stāvoklī, lai to piedzīvotu. Tomēr esot gaidībās, tais pēdējās nedēļās, nesot šo svaru un bērnu cauri biezajam laika priekškaram, man bija uzdāvinātas kaut kādas maņas, kuras tagad es vien ļoti reti spēju piedzīvot. Spēja redzēt, uztvert realitāti, kāda tā ir.

Un dažreiz, vai varbūt pat ļoti bieži, fotogrāfijās (un arī citos mākslas darbos, protams) tā realitāte ir. Tikai es, piemēram, ne vienmēr, protu skatīties, jo tā realitāte, kas tur ir, ne vienmēr ir tā, kuru es tur skatos. Jo, tagad es skaidri redzu, ka tai bildē, kuru mana māsa ir nofotografējusi, ir redzama baznīca un mazi rozā kukainīši tajā svin kāzas.

Es domāju, ka mēs tik bieži zinām jau pirms skatīšanās, ko mēs skatīsimies, ka mēs neieraugām to, kas attēlā ir redzams īstenībā.

Un, es skatoties uz šo bildi, atceros tās dažas dienas, varbūt pat nedēļas, kad es redzēju salīdzinoši skaidri.

Tomēr, ne visiem ir jāiziet tik kardinālas pārmaiņas, lai spētu redzēt. To es saku, lai kāds neiedomātos, ka šis rakstiņš ir tapis ar domu mudināt visus dzemdēt. Drīzāk, pilnīgi savādāk. Galīgi otrādāk.

Vienīgais didaktiskais padoms, kuru gribu šeit sniegt, ir: ja kāds vai kāda jums jautā, kā jūs plānojat nomest lieko svaru, lūdzu, skaļi vai klusībā sakiet: atkāpies, sātan, un ienirstiet tuksneša realitātē, kura tieši jums tai brīdī ir dāvināta.

* Bet, es tomēr vispārējai apgaismībai šeit paskaidrošu, ka mans “liekais” svars pats kaut kur ļoti veikli aizgāja. Sprinta tempā. Cerams, ka pie kāda cita cilvēka, vīrieša, sievietes vai savādāk. Lai palīdzētu viņiem kaut ko piedzemdēt.