Saša Bauers

No sava vectēva es mantoju uzvārdu, vārdu un vājās plaušas. Mans vectēvs vienmēr ir klusējis un kautrējies apskaut savus tuviniekus, viņš to darīja bikli un nedroši. Es lepojos ar viņu, lai gan ilgi to nezināju. Vairākas reizes tēvs mums izstāstīja vectēva stāstu, bet es uzreiz nespēju to ielikt galvā. Tikai sasniedzot 30 gadu vecumu man izdevās aptvert to traģēdijas mērogu, kas notika ar viņu un citiem Volgas vāciešiem.

Mans vectēvs ir Volgas vācietis. Volgas vācieši ir Katrīnas II uzaicinātie ģermāņu cilvēki, kas 18. gadsimtā apmetās Volgas reģiona teritorijā Krievijā. Kad sākās Otrais pasaules karš, Staļins izdeva dekrētu, ka Volgas vācieši tiek uzskatīti par “bīstamiem pēc etniskās piederības” un tika nekavējoties deportēti uz Sibīriju. Pēc deportācijas mans vectēvs 8 gadu vecumā zaudēja visu ģimeni un nonāca bāreņu namā bez jebkādām zināšanām par krievu valodu. Viņš nekad nestāstīja sīkumus, mēs zinām tikai to, ka pret viņu izturējās nežēlīgi tikai tāpēc, ka viņš bija vācietis. Taču viņš spēja to pārdzīvot, izveidoja ģimeni un visu mūžu strādāja valsts labā.

Šis projekts ir vizuāls vēstījums par manu saistību ar vectēvu, izmantojot gēnus un vārdu – Saša Bauere. Daudzās kultūrās tiek uzskatīts, ka kopā ar vārdu bērns pārmanto tā radinieka likteni, kura vārdā viņš vai viņa ir nosaukts. Man neveicās skolā ar klasesbiedriem, viņi bija naidīgi pret mani, jo es mazliet atšķīros no viņiem. Es uzaugu pilnā ģimenē, bet kaut kā zinu, kā jūtas bāreņi. Es dziļi jūtu sāpes, ko piedzīvoja mans vectēvs, bet varbūt es varu izdarīt kaut ko svarīgu mums abiem, mēģinot reflektēt par viņa traumu?

Ar šo darbu gribu pievērst uzmanību arī tam, ka baiļu un izglītības trūkuma dēļ lielākajā daļā padomju iedzīvotāju Volgas vācieši kļuva par mērķi. Viņi ieņēma grēkāžu lomu tur, kur nesenajā karā traumētie cilvēki izgrūda uz viņiem dusmas un aizvainojumu, lai gan Volgas vāciešiem nebija nekā kopīga ar “fašistiem”, izņemot valodu.

Saša Bauere ir dzimusi Surgutā, Krievijā, viņa studējusi psiholoģiju Valsts universitātē. Kopš 2010. gada viņa nodarbojas ar fotografiju, dzīvo Sanktpēterburgā.