Cenzēšana is not cool
Pagājušā nedēļā jaunā fotogrāfe Annemarija Gulbe savā izstādē Love Re-search, kas līdz 29. augustam skatāma ISSP Galerijā, vairākiem darbiem priekšā aizklāja aizkariņus. Māksliniece un galerija šo notikumu sociālos tīklos raksturoja kā cenzūru, taču izpalika publisks konflikts, plašākas diskusijas par mākslinieka tiesībām, māksliniecisko brīvību u.tml., tā vietā tas tika pasniegts kā dzīvespriecīgs tusiņš, kurā autore it kā labprātīgi cenzēja pretrunīgās fotogrāfijas. Ar to arī tēmu varētu slēgt, taču šis nav stāsts vien par Annemariju vai ISSP.
Mazliet kontekstam. ISSP Galerija nomā smalkas telpas Berga Bazārā (BB). Pagājušā otrdienā BB īpašnieku pārstāvji informējuši galerijas darbiniekus, ka kāds cits īrnieks nav apmierināts ar to, ka, ejot garām galerijas logiem, var ieraudzīt Annemarijas darbus, kuros ir arī daži kaili cilvēki. Kā jau parasti šādās reizēs – tiek apelēts pie maziem bērniem un sabiedrības morāles normām, lai arī bērni parasti jau no mazotnes ir tikuši traumatizēti ar savu vecāku kailajiem ķermeņiem, pie tam zinātniski nav pierādīts, ka kailumam ir vispār kaut kāda saistība ar pastiprinātu vardarbību vai antisociālu uzvedību, lai varētu apgalvot, ka kailums kaut kā negatīvi ietekmē vēl augošus prātus. BB aicināja ISSP aizklāt visus galerijas logus, taču beigās vienojušies tikai par konkrētām fotogrāfijām. ISSP Galerijas īres līgumā ar BB esot punkts, kas iznomātājam dod iespēju koriģēt to, kas galerijā notiek, proti, ja nepatīk izstāde vai pasākums, ISSP ir piecas dienas, lai “trūkumus” novērstu, ja vien nav vēlēšanās īres līgumu lauzt. Ceturtdien BB pārstāvji iztaigāja galeriju un atzīmēja sešas bildes, kuras jācenzē, autore pēc tam šiem darbiem priekšā aizklāja aizkariņus.
Izstādei nevar piesiet pornogrāfiju vai neķītrību, tajā nav neviena dzimumakta, sieviešu vai vīriešu dzimumorgānu. Starp cenzētajām fotogrāfijām ir pat tādas, kurās nav redzami krūšu gali, vai kura ir pastkartes izmērā, kas liek jautāt, cik labai jābūt redzei, lai to vispār caur skatlogiem saskatītu. Turpat BB ir āra strūklaka, kurā var skatīt sieviešu krūšu galus un mazu bērnu dzimumorgānus, taču to BB saimnieki neuzskata par nepiedienīgu. Ikdienas mediju vide un izklaides industrija ir pilna ar sekspluatāciju, kur tā ir norma, tāpēc ir skaidrs, ka problēma nav kailumā kā tādā, bet gan estētikā, proti, Annemarijas nefotošopētā realitāte kādam griež acīs.
Mākslas darbu cenzēšana ir jūtīga tēma. Ikreiz, kad tas notiek, ir svarīgi, kā šajās situācijās rīkojas mākslinieks, kurators un institūcija, kuri spiesti izturēt spiedienu no sašutušiem skatītājiem, sponsoriem vai citiem sabiedrības tikumības un morāles sargiem. Latvijā netrūkst gadījumu, kur kurators un institūcija izvēlas spēlēt droši un “atrisināt” situāciju bez mākslinieka iesaistes, kā tas, piemēram, bija ar Ivara Grāvleja karaoki Rīgas Mākslas telpā vai Andreja Strokina darbu Survival Kit vecajā LNB. Arī šajā gadījumā prestižs, ko dod atrašanās boutique oāzē Berga Bazārā, institūcijai acīmredzami ir bijusi svarīgāka vērtība nekā iestāšanās par mākslinieka tiesībām uz radošās izpausmes brīvību. No vienas puses to var saprast, jo netrūkst gadījumu, kur mākslas institūcijas līdzīgās kaujās paliek vienas, jo tām trūkst nozares, mediju un influenceru atbalsta, bet no otras puses situācija, kurā biznesmeņi un citi varas elementi sāk māksliniekiem un mākslas institūcijām diktēt to, kas ir gaumīga māksla vai sabiedrības morāles normas, patiesībā ir ļoti satraucoša. Un tas nav stāsts vairs par vienu mākslinieku vai institūciju, kas šoreiz izvēlējušies samierniecisku risinājumu bez skandāliem, atceltām izstādēm, skaļām protesta akcijām vai publiskām diskusijām, bet gan mākslas vidi kopumā. Pirmkārt, šī situācija grauj priekšstatu par mākslas institūcijām kā neatkarīgām organizācijām, jo “ietekmīgu cilvēku” gaume spēj koriģēt pat individuālu attēlu izvietojumu telpā. Otrkārt, institūcija, kas pretendē uz fotoizglītības etalonu Latvijā, devalvē pati savu misiju – vairot zināšanas un izpratni par fotogrāfiju kā mākslas žanru, tās valodu, uzdevumiem un pielietojumu, par “vieskuratoriem” sertificējot garāmgājējus ar varu un naudu. Treškārt, institūcijas jau tā vairās no mākslas, kas ir pretrunīga un izaicinoša, jo tā apdraud organizācijas atbalstu, statusu un drošību, un tagad darīs to vēl vairāk. Ceturtkārt, mākslinieks potenciālās konfliktsituācijās ar sabiedrības vairākumu var palikt viens, ja vien neizvēlas konformistisku pieeju, kā tas bijis šoreiz, autorei sakostiem zobiem profanējot savu darbu citu komforta labad. Grozies kā gribi, šajā situācijā zaudētāji ir māksla un mākslinieki.
