Paula Lūse: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Pirms pāris dienām tika nogalināts vīrietis un mēs ar tēvu devāmies uz bērēm. Tētis mammai pateica, ka dosies uz bēru gājienu, uz ko viņa ātri noreaģēja, mani saģērba un teica, lai paņem mani līdzi. Paņēma. Ir 1991. gada 25. janvāris. Slapiņa bēres. Pati to, protams, neatceros, jo biju nepilnu gadu veca. Tas liek aizdomāties, vai, ja to neatceros, tiešām esmu to piedzīvojusi? Katrā ziņā pilnīgi noteikti esmu šim notikumam bijusi klātesoša, ko pierāda arī šī Gunāra Janaiša fotogrāfija.

Ar fotogrāfiju kā mākslas žanru man vienmēr bijušas cieņpilnas, bet distancētas attiecības. Gleznas es saprotu labāk. Savukārt domāšana par fotogrāfiju man prasa piepūli. Nepārprotiet, kad es saņemos par to domāt un nonāku pie kādiem secinājumiem, jauniem skatpunktiem, idejām, tad tas ir ļoti baudāms process, es vienkārši esmu slinka. Tēlniecība, tas ir priekš manis – pataustu, iztaustu, par to dažkārt tieku sabārta muzejos un gatavs! Attaisnoju to ar savu taktilo fetišu. Man daudz vieglāk ir pastāstīt par to, ko esmu jutusi, kamēr kaut ko taustu un izgaršoju, nevis to, ko domāju, kamēr vēroju fotogrāfiju. Tas gan nenozīmē, ka tas ir vērtīgāk, tikai man vieglāk.

Pie fotogrāfijas savas dzīves laikā esmu pietuvojusies no vairākām pusēm (teica omīte Paula). Bērnībā esmu devusies līdzi dabas fotogrāfam; pāris gadus strādāju par modeli; bijušas dažas īpašas satikšanās ar pasaulē labi zināmiem fotogrāfiem; esmu apmeklējusi fotogrāfiju izstādes un par tām rakstījusi; pašai patīk fotografēt mākslu un cilvēkus pie tās.

Bet tad ir šī Gunāra Janaiša fotogrāfija, kurā ir viss – punctum utt. Jo vairāk uz to skatos, jo vairāk pārņem gandrīz vai svēta sajūta. Droši vien svarīgs ir aspekts, ka tā esmu es un tas ir mans tētis, citādi (visticamāk) pie šīs fotogrāfijas nebūtu tik daudz pavadījusi laika. Katrā ziņā pilnīgi noteikti tā nebūtu nonākusi mūsu mājā, ja tie nebūtu mēs. Arī šī fotogrāfija bija “jāmedī” vairākus gadus.

Mamma sacīja, ka pirmo reizi par šīs fotogrāfijas eksistenci uzzinājām, kad TV bija barikāžu atceres raidījums, kur tika rādītas vairākas fotogrāfijas no Andra Slapiņa bēru gājiena. Brālis, ieraugot ekrānā mūs ar tēvu, mēmi žestikulēja, mēģinot pievērst visu uzmanību, bet mamma savukārt pirmo pamanīja nevis mani vai tēvu, bet to, ka, redz, vēl kādam bērnam ir tāda pati cepure kā man. Pēc tam mamma gaidīja titrus, lai uzzinātu, kas ir bilžu autors. Uzzinājām. Šī informācija gan mums neko daudz nedeva, jo, lai pie bildes tiktu, bija jāpiedzīvo virkne dažādu notikumu un apstākļu sakritību. Ņemšanās bija baigā. Beigās fotogrāfiju iemainījām pret mammas apgleznotu krūzi.

Šī fotogrāfija man acu priekšā ir vairāk nekā divdesmit gadus. Protams, nav gluži tā, ka par to domāju katru dienu, bet domājusi esmu daudz. Pat nezinot šīs fotogrāfijas stāstu, tā pati ir ļoti stāstoša un pretmetu pilna. Pēc tā, cik silti esmu saģērbta, var nojaust, ka ārā ir ļoti auksts, bet no manis staro siltums un maigums, savukārt tēva skarbais un drūmais skatiens liecina par situācijas nopietnību. Un tēvs, kā jau bērēs pieklājas, ir noņēmis cepuri.

Vērojot mūsu sejas izteiksmes, aizdomājos, cik fotogrāfija var būt patiesa, ja tajā netiek pieprasītas emocijas. Domājot par to, ko šobrīd sociālajos tīklos ikdienā redzam fotogrāfijās, aizdomājos, kāpēc visiem bildēs ir jāsmaida? Īpaši bērniem. Man, goda vārds, vismīļākās bērnības fotogrāfijas šķiet tās, kurās netiek uzspiesta kādu sajūtu izrādīšana. Tā vienkārši tur ir! Neatkarīgi no tā, vai tas ir prieks vai bēdas.

Kas ir ar to smaidīšanu? Kāpēc bērniem ir jāsmaida fotogrāfiju uzņemšanas brīžos? Man nav nekas pret smaidīgiem un smejošiem cilvēkiem fotogrāfijās, tieši pretēji, tās (un tos brīžus) es novērtēju visvairāk. Esmu tikai pret tām, kurās tas prieks ir ticis pieprasīts. Šajā sakarā vēl kāda epizode no dzīves. Atcerējos gadījumu šī gada festivālā Komēta. Man ir labs noskaņojums, draudzīgi ar visiem sveicinos un pļāpāju, bet tad vienā brīdī man kāda mazliet iereibusi dāma pajautā, vai es kādreiz arī smejoties. Mazliet apstulbusi par jautājumu, jo tiešām biju smaidīga un gandrīz vai priecīga, atbildēju: “Kad ir kaut kas smieklīgs, tad – jā.”

Lūk, stāsts par fotogrāfiju, kas mani iedvesmo. Lai cik ironiski arī nebūtu, ka divdesmit gadus skatos un “iedvesmojos” no bēru fotogrāfijas.