Dāča

Ideja šo darbu ciklu veltīt dāčas dzīvei (lauku dzīvei) man radās gandrīz nejauši, kad es jau biju sākusi fotografēt. Tas man bija spēcīgs iedvesmas trieciens.

Man nekad iepriekš nebija bijusi dāča, kā arī nekad nav bijusi saskarsme ar stereotipiskajām lietām, ko atrod krievu lauku mājā – malkas krāsni, antīkiem koferiem ar vecām drēbēm, ģimenes dārzu vai svaigām zemenes no vagas ar krējumu.

Izmantojot visus manus priekšmetus Permā, Voroņežā un Ļeņingradas apgabalā, es centos tuvināties krievu dāčas kultūrai, iemūžinot šo pieredzi, kuru vēl nekad nebiju pieredzējusi.

Šis darbu cikls ir mēģinājums pietuvoties metaforiskajam Citam, izpētīt platoniskās draudzības robežas, saiknes starp Ķermenisko un Dabisko un galu galā notvert manas paaudzes būtību.

Dāčas dzīves eiforijā es varēju sevi izprast jaunā veidā, būt mierā un harmonijā ar sevi. Vientulības un nemiera sajūtas, kas nomoka gan mani personīgi, gan manu paaudzi, vismaz uz brīdi mazinājās. Mans projekts ir mēģinājums uztvert nostalģijas paradoksu par kaut ko tādu, ko līdz šim nekad neesmu izjutusi vai piedzīvojusi.

Kristīne Rožkova (1996) dzimusi Permā, Urālos. Studējusi filozofiju Permas Valsts universitātē, kur pievērsusies fotogrāfijai. 2019. gadā pārcēlās uz Sanktpēterburgu, kur šobrīd studē filozofiju maģistratūrā, kā arī mācās Fotografika skolā.