Tšītšōrlinkizt
Šajā sociālās mākslas projektā un pētījumā ar antropoloģisku ievirzi esmu pievērsies Ziemeļkurzemes zvejniekciemiem starp Ventspili un Ģipku ar mērķi pētīt lībiešu krastu, lībiešus un lībiešu pēctečus kā vienu no visstraujāk izzūdošajām etniskajām grupām Latvijā, kas visilgāk saglabājusies tieši šajā Latvijas daļā, gar Baltijas jūras piekrasti. Kopš senseniem laikiem lībiešu dzīvi šajā nostūrī ir noteikuši trīs pamatelementi — biezie meži, liesā kāpu smilts un galvenā iztikas devēja — jūra. Aina, ko zvejnieks novēro, atgriežoties krastā, ir zaļi-balti-zilais lībiešu karogs, kurā ir iekodēta zaļā mežu josla, baltā liedaga strēle un zilie jūras ūdeņi.
Lībieši ir viena no septiņām Baltijas jūras somu tautām, kuras runā somugru grupas valodā, kas ilgus gadsimtus ir tikusi pakļauta etniskai un lingvistiskai asimilācijai, postošiem kariem, fiziskai iznīcināšanai, kā arī piespiedu pārvietošanai. Lībiešus nesaudzīgi izkliedēja gan karš, gan vardarbīgā padomju pārtautošanas politika laikā, kad lībiešu krasts nonāca arī PSRS stingrajā robežzonas režīmā, kur tika izvietotas padomju militārās bāzes. Šeit dzīvojošie ļaudis nav pazinuši vieglu dzīvi, jo tās pamatā ir bijis sūrs un fizisks darbs, izteikts darba tikums, kas veidojis vēja skartus, savrupus un sīkstus raksturus, atstājot pēdas savos pēctečos līdz pat mūsdienām.
Lībiešiem raksturīgais domāšanas veids, kā arī dzīves uztveres īpatnības eksistē arī latviešos un latviešu kultūrā vēl šodien. Neizprotot lībiešu kultūrvēsturisko mantojumu, nevar arī izprast Latvijas kultūrvēstures procesus. 19. gadsimtā bija aktivizējušās neskaitāmas diskusijas par to, kas ir latviešu identitāte, no kā tā ir veidojusies, un galu galā — kas ir latvieši? Atcerēsimies, ka latviešu valoda tomēr veidojusies bijušajās lībiešu teritorijās, un tas nozīmē, ka katram trešajam latvietim ir arī lībiešu saknes. Piemēram, Baumaņu Kārlis arī bija lībietis, un tieši viņš ir Latvijas valsts himnas autors.
Lībiešu kopiena tuvākajā nākotnē, iespējams, nebūs tāda, kāda tā reiz ir bijusi. Lai arī neliela tās daļa vēl atrodas šajā piekrastes daļā vai arī ir ieradusies no citiem Latvijas apgabaliem 2020. gadā izsludinātās pandēmijas dēļ. Šodien lībiski runājošas tautas atjaunošana ir vairāk tāds utopisks sapnis, nevis realitāte, jo lībieši ir mainījušies un pārveidojušies gluži tāpat, kā ir mainījusies un pārveidojusies visa pārējā pasaule.
Georgs Avetisjans (1985) ir latviešu fotogrāfs. 2016. gadā absolvējis Braitonas universitāti Lielbritānijā un ieguvis mākslas maģistra grādu fotogrāfijā. Septiņus gadus dzīvojis ASV un Lielbritānijā, piedalījies dažādās starptautiskās izstādēs Latvijā, Itālijā, Ķīnā, Nīderlandē u. c. Dibinājis izdevniecību Milda Books un izdevis gan savu grāmatu Dzimtene (2018), gan citu autoru fotogrāmatas. Šī fotosērija ir daļa no virtuālās fotoizstādes Atstatuvums.
