Edgars Šubrovskis: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Vārds “fotogrāfija” manā dzīvē saistās nevis ar pasaulē atzītiem māksliniekiem, bet pirmo bērnības albumu, kuru pamatā piepildīja mans vectētiņš Jānis Šusters, ilggadējs Madonas mākslinieks – noformētājs (tagad to sauktu par grafikas dizaineri), kaislīgs amatierfotogrāfs un vietējās dzīves, vēstures un dabas iemūžinātājs. Par lielo cieņu pret vectētiņa veikumu dzimtajā pilsētā, iemūžinot vidi un cilvēkus, liecina kaut vai atgadījums, kad jau pēc viņa nāves spēlēju koncertu 11. novembra vakarā (man bija izaicinājums atrast savā repertuārā pietiekami daudz dziesmu pasākumam atbilstošā noskaņā). Sparīgās kundzes, kuras vadīja pasākumu, pat neiedomājās madoniešiem piedāvāt kādu tur Šubrovski: Tagad jums uzstāsies Jāņa Šustera mazdēls!, un viss.

Astoņdesmito gadu otrajā pusē ģimenes saites kļuva vājākas, arī fotogrāfijas kļuva krāsainas, arvien vieglāk iegūstamas, un manās acīs zaudēja savu īpašo statusu. Mana turpmākā foto kolekcija ir raibs jūklis kartona mapē un tikpat raibs, bet vēl mazāk pārskatāms – telefonā, datorā un plašajā internetā. Taču mana agrīnā bērnība ir fiksēta un kārtīgi sakārtota arhīviski melnbaltā krājumiņā, kur katrs kadrs ir vesela filma.

Vectētiņš iemācīja fotografēt arī manai mammai, un šī ir viņas fotogrāfija no pastaigas Doles salā. Tolaik rāmā, teju lauku vidē, kurp brīvdienās regulāri devāmies ar diviem tramvajiem – sliežu un upju. Pēc drebinošā rīta brauciena ieradāmies salā, kas tikko sāka saulē uzsilt, un vienkārši pastaigājāmies līdz muzejam, lasot zemenes, izmetoties arvien plikāki un dzerot zaptsūdeni no baltas plastmasas blašķītes vāciņa. Es neatceros, par ko mēs toreiz sarunājāmies, bet atceros, ka laiskā, garā diena parasti beidzās ar traku skrējienu, man karājoties vecāku rokās, lai nenokavētu pēdējo kuģīti. No šiem braucieniem atceros vēl vienu bildi – muzejā redzēju gleznu Debesmanna.