Nav atrasts

Kad man palika septiņpadsmit, es aizgāju no mājām. Es gribēju uzzināt, kā bija būt “pieaugušai”, bet es atgriezos gadu vēlāk, jo sapratu, ka nav tāda stadija kā “īsti pieaudzis”. Es sapratu, ka tas, kā ir “pareizi”, bija tikai iedomāts priekšstats, kuru mēs visi mēģinām nesekmīgi realizēt. Es arī sapratu, ka mums kā indivīdiem patiesībā ir vajadzīgi citi cilvēki, jo mēs visi būtībā esam vientuļi.

Es sapratu, ka tikai mana ģimene vienmēr būs man blakus un man palīdzēs. Tieši šī atziņa iedvesmo šo darbu sēriju. Tēmas, kuras mēģināju nodot šajās fotogrāfās, ir bailes, jaunība, neaizsargātība un nenoteiktība, kas pāraug sirsnībā, neatlaidībā un spēcīgumā. Vienlaikus mana darba galvenā tēma ir piedošana un mīlestība. Tā pati mīlestība, ko es jūtu pret savu ģimeni, un tā pati piedošana, ko es lūdzu savai ģimenei, par to, ka iepriekš neesmu bijusi sirsnīga pret viņiem.

Liza Muhina ir dzimusi 2002. gadā Sanktpēterburgā, Krievijā un kopš 2014. gada nodarbojas ar fotogrāfiju. 2019. gadā Liza iestājās fotogrāfijas akadēmijā Fotografika.