Runā jaunais fotogrāfs: Anna Dzērve

Annas Dzērves fotogrāfijas skatāmas fotoizstādē Vienreiz mūžā, ar kuru FK atklāja jauno izstāžu stendu Free Riga ēkā Viskaļu ielā 36A. Pērn viņa iekļuva arī FK Balvas finālā. Anna beigusi Rīgas dizaina un mākslas vidusskolu un Latvijas mākslas akadēmijas grafikas nodaļu. Jau vairāk nekā 10 gadus nodarbojas ar mākslu, bet pēdējos divus gadus — ar analogo fotogrāfiju. Annai ir pieredze kāzu foto, mūzikas albumu vāciņu veidošanā un pornoindustrijas aizkulišu fotografēšanā. Patlaban Anna strādā pie personīgajiem foto projektiem, fotografējot gan sevi, gan citus.

Kā tu sāki fotografēt un kāda loma ir fotogrāfijai tavā dzīvē?

14 gadu vecumā (tagad — 26) vectētiņš man uzdāvināja mazu digitālo kameru. Tolaik pret savu gribu dzīvoju laukos, katru dienu sēroju par dzīvi Rīgā. Slīcināju bēdas vieglajās narkotikās un pašportretu sērijās, kuras regulāri liku draugiem.lv. Pusaudžu laiks pārgāja, un arī pašportretu uzņemšanas tieksme, bet pirms apmēram pieciem gadiem bijušais draugs man uzdāvināja lētu filmu kameru, jo biju sākusi regulāri aizņemties viņējo un tērēt viņa filmiņu kadrus. Un pašportretu sērijas atsākās.

Kāpēc tieši pašportreti?

Viens būtu tas, ka beidzot esmu pieņēmusi sevi kā estētisko mākslinieku, sarežģīti koncepti man nenāk viegli un dabiski, un es vairs necenšos tos no sevis izspiest. Otrs iemesls būtu garš stāsts par manu pašvērtējumu, kurš ir augsts un reizē zems. Manā iekšējā pasaulē daudz figurē ego — cīņa ar to, sadzīvošana, pieņemšana, mēģinājumi to nogalināt —, fotogrāfija tiešā veidā šos procesus atspoguļo. Kā arī, kad sāku fotografēt, sievietes, kuras bija ieinteresētas stāties manas kameras priekšā kailas, bija krietni retāka parādība nekā tagad un, lai piepildītu savu vīziju par sievietes kailās formas novērtēšanu, man nācās stāties kameras priekšā pašai. Tagad pašportretu fotosērijas ir ļoti intīms process, kuru jebkurš klātesošais mazliet izjauc. Es jūtos maksimāli ērti tikai tad, kad neviens caur skatu meklētāju uz mani neskatās un iespējamā bilde ir tikai manā galvā. Tas, vai šī bilde sakritīs ar to, ko saņemšu atpakaļ no fotosalona, ir nākotnes Annas problēma.

Kuri fotogrāfi vai mākslinieki tevi ir ietekmējuši?

Patlaban daudz interesējos par gaismu un krāsu fotogrāfijā. Instagramā sekoju vairākām fotogrāfēm, kuru darbu ļoti cienu: @_ibti.lea_, @junocalypso, @yuki.t_photography. No viņām iedvesmojos un saņemu motivāciju turpināt iesākto, jo redzu, kur tas var nonākt, bet lēnām cenšos gatavoties investēt savās fotosesijās vairāk līdzekļu un laika nekā līdz šim, jo mani fascinē fantastiskais reālisms un sirreālisms, kas novērojams viņu fotogrāfijās, un es noteikti gribu samulsināt savu darbu vērotājus. Gregorija Krūdsona (Gregory Crewdson) darbi man liek gribēt ņemt kredītu un nolīgt nopietnus gaismotājus.

Kā tu veido kadru — cik daudz viss ir iepriekš izplānots, cik daudz nejaušību?

Process ir intuitīvs — es galvā redzu, ka kaut kas varētu strādāt, un to izmēģinu. Sākumā nejaušību bija daudz, tagad process ir mazliet noslīpētāks un paredzamāks. Setaps ir šāds — pārsvarā atrodos savā gultā, jo tā ir vienīgā vieta manā dzīvoklī ar vienmērīgu fonu. Uz gultas tiek izklāts baltais fotosesiju palags. Filmu kamera tiek uzlikta uz statīva, pēc iespējas tuvāk tai — pilna auguma spogulis, lai varu redzēt savu pozu tā, kā to redzēs kamera. Uz gultas ir arī mazāks spogulis, lai varu pagriezt galvu, vadoties pēc apgaismojuma, ja seja nav vērsta pret kameru. Kamerā iesprausts 10 m garš palaidējs, kā arī ieslēgta taimera funkcija, lai varu paspēt aizmest palaidēju. Blakus spogulim un statīvam ir žurnālgaldiņš ar projektoru (vai kādu citu apgaismojumu, kas tiek izmantots). Uz gultas tiek nolikta vāze vai kāds cits priekšmets, lai es varētu nofokusēties un apmainīties ar to vietām. Un tad sākas diezgan bieža celšanās, pārfokusēšanās, pozas ieņemšana, celšanās, pārkadrēšana, pozas ieņemšana, celšanās, filmas atvilkšana, ja to esmu aizmirsusi, utt. Pirms fotosesijas esmu sagatavojusi failus, kurus projicēšu uz sevis, fotosesijas laikā izvēlos, kas no tā der un mani uzrunā, bet, kad process sākas, to īsti nevar apstādināt un es ieeju “zonā”, stundas paskrien ātri.

Pastāsti par savu darbu tehnisko pusi, kāpēc strādā tieši ar analogo fotogrāfiju?

Es izmantoju Canon AE1-Program filmu kameru un Canon 50 mm 1.4. objektīvu. Filmas attīstu Baltijas foto servisā, jo tur ir vislabākais serviss un viens smukiņš darbinieks. Analogais foto man rada pilnīgi citas sajūtas nekā digitālais, tas ir meditatīvi — nezināt, ko tu esi nofotogrāfējis, neuzņemt 50 variācijas par vienu kadru un līdz ar to atlaist kontroli, kas man citreiz nākas grūti. Kad saņemu bildes, ja kaut kas nav izdevies kā vajag, es visbiežāk neiešu atkārtot šo setapu un nemēģināšu kadru noslīpēt. Mans radošais process ar to fotogrāfiju tobrīd ir beidzies, tas ir pabeigts darbs pat tad, ja nav perfekts. Digitālā fotogrāfija man vairāk asociējas ar trauksmi, analogais process — ar gleznošanu.

Cik svarīgs ir skatītāju viedoklis, kā tas ietekmē to, kā tu uzņem un publisko savas fotogrāfijas?

Ja skatītāju viedoklis nebūtu svarīgs, es šīs bildes nepublicētu. Tāpat kā 14 gados — es biju un esmu, tā teikt, uzmanības palaistuve (jeb vidējais bērns). Tagad tikai bilžu kvalitāte un kailuma īpatsvars ir mainījies. Mans gala mērķis fotogrāfijā ir padarīt to par savu maizes darbu, un es saprotu, ka, lai līdz tam nonāktu, man skatītājiem ir jāsniedz tas, kas viņus interesē. Tā nu ir palaimējies, ka pašlaik viņus interesē tas, ko man patīk radīt. Nešaubos, ka nākotnē būs jāizlemj vai iet dziļāk virzienā, kurš ir tuvāks manai būtībai, vai pievērsties tam, kas ienes laikus. Labāk pajautājiet tad, kad tas būs noticis. Protams, attiecīgajā dienā, kad publicēju kādu bildi, kas nesaņem kāroto uzmanību, uz brīdi uzdodu sev jautājumu — ko es izdarīju VIŅIEM ne pa prātam, bet realitātē nemēdzu uztvert lietas personīgi un saprotu, ka bieži vien mans mīļākais foto var netikt atzīts, bet foto, kuru apsvēru nepublicēt, saņem lielu uzmanību. Man vienkārši ir interesanti vērot publiku un analizēt izteiksmes līdzekļus, kuri uzrunā vairākumu.

Vai tev traucē sociālo tīklu cenzūra attiecībā uz kailumu?

Sākumā traucēja vairāk, tagad esmu nedaudz pielāgojusies. Ja būs kāds foto, kurš bez tā krūtsgala nepiepildīs manu vīziju, tad es tik un tā uzņemšu attēlu ar krūtsgaliem un nekrenķēšos par to, ka nāksies cenzēt, lai nopublicētu instagramā. Kad izveidošu savu mājaslapu, tā vairs nebūs problēma, bet kamēr spēlējos instagrama smilškastē, man jāievēro viņu noteikumi. Ir bijuši mirkļi, kad šī cenzūra man tieši palīdzējusi radīt kādu interesantāku kompozīciju, lai darbs saglabā savu raksturu arī bez aizliegtajām ķermeņa daļām.

Kas tev ir bijis pozitīvs šajā pandēmijas laikmetā?

Es iemācījos būt viena un sev patikt. Līdz šim paļāvos uz apkārtējo apliecinājumiem un man bija spēcīga vēlme būt “interesantai” un noslēpumainai. Terapijā sapratu, ka tā ir muļķīga vēlme. Vienmēr esmu bijusi diezgan atklāta par savām traumām un sajūtām, tagad to visu ietīt plīvurā šķiet lieka enerģijas tērēšana. Neapšaubāmi, arī foto mākslā pandēmija man nākusi tikai par labu, jo atļāvos tajā investēt laiku un līdzekļus.

Cik ļoti tu plāno savu dzīvi saistīt ar fotogrāfiju nākotnē?

Kā jau minēju, es vēlētos pelnīt ar savu fotogrāfiju. Šis process nupat ir sācies, es vēl jūtos tramīga. Zinot sevi, man daudz kas var apnikt, ja izdegu, to darot, tāpēc centīšos turēties pie saviem principiem. Kādu dienu gribētos iestāties ISSP, lai tomēr nostiprinātu savu konceptuālo nervu.