Kas notiek šajā telpā? Intervija ar Kristīni Krauzi-Slucku
Kristīne Krauze-Slucka (1979) savā mākslinieciskajā praksē aplūko un pēta cilvēka, tehnoloģiju un dabas attiecības, bieži eksperimentē ar digitālajiem un analogajiem fotogrāfiskajiem procesiem. Pievērš uzmanību adaptācijas un hibridizācijas norisēm, priekšplānā bieži izvirza izvēlētā medija materialitātes aspektus. Absolvējusi ISSP Skolu (2017). Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā (2020). Saņēmusi Voldemāra Tones fonda stipendiju (2020) un Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku balvu (2020). Ieguvusi Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2021 īpašo balvu — iespēju publicēt grāmatu sadarbībā ar izdevniecību NoRoutine Books. Grāmatas prezentācija notiks šodien, 29. jūlijā plkst. 18.30, ISSP Galerijā Berga bazārā.
Pastāsti par gaidāmo grāmatu!
Tā ir mana pirmā fotogrāmata Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes, kas apkopo fotogrāfiskus attēlus, kur pats materiāls, proti, fotoķīmija un ūdens, ar kuru veidoti šie attēli, ir darba pamats. Es apzināti šos attēlus dēvēju par fotogrāfiskiem un izvairos tos saukt par fotogrāfijām, jo fotogrāfija prasa izmantot kādu ierīci, kas nav šī procesa gadījumā. Šajā darbā nozīme ir cilvēka ekosistēmiskās darbības jautājumam par to, cik lielā mērā krāsainās, analogās fotogrāfijas nostalģiski unikālā estētika sevi attaisno laikmetīgajā antropocēna kontekstā.
Grāmatā apkopotie attēli ir veidoti, iepludinot krāsaino, analogo fotoķīmiju ūdens slānī uz krāsainā, analogā fotopapīra. Iespējams, kāds tās nodēvēs par tā sauktajām chemigrams, tomēr es tās par tādām neuzskatu, jo mans mērķis nav meklēt estētiski interesantu izpildījumu, bet strādāt ar materiālu kā saturiskā konteksta nesēju.
Kā notika sadarbība ar NoRoutine Books, un cik daudz tu pati bija iesaistīta tapšanas procesā?
Lai arī biju cerējusi, ka, pateicoties šai balvai, man būs iespēja iegūt unikālu, ar grāmatas veidošanu saistītu pieredzi klātienē — aptaustīt, pabīdīt, apspriest –, viss, protams, notika attālināti, pandēmijas ierobežojumu dēļ ar e-pastu starpniecību. Šajā gadījumā, jāatzīst, es vairāk paļāvos uz NoRoutine Books profesionālo pieredzi, jo tā bija viņu izvēle publicēt manu darbu un ieguldīt līdzekļus grāmatas ražošanā. No savas puses es iesniedzu vairāk attēlu nekā bija iespējams ietilpināt. Mēs apmainījāmies ar viedokļiem, vai papildināt grāmatu ar tekstu un Kodak arhīva materiāliem, jo izmantoju Kodak fotoķīmiju. Sazinājos pat ar Īstmana muzeju (George Eastman – Kodak dibinātājs) Amerikā par iespēju izmantot arhīva materiālus, uzzināju cenas, ar kādām jārēķinās, iepazinos ar attēlu izmantošanas licences jautājumiem. Ļoti interesants process. Taču beigās paturējām tikai attēlus un koncepta aprakstu. Ja kādreiz vēl nonākšu līdz grāmatas formātam, es noteikti gribētu vairāk pastrādāt ar attēlu un teksta mijiedarbību nākotnē. Tā bija interesanta iestrāde.
Kādas fotogrāmatas tev pašai patīk?
Šobrīd visvairāk man patīk tādas, kurās ir izvērsta analīze par fotogrāfiju kā mediju vai konkrēti par kāda autora darbiem, piemēram, Photography’s Last Century (Jeff L. Rosenheim) vai Photography Off the Scale. Technologies and Theories of the Mass image (Tomaš Dvorak & Jussi Parikka). Ja pievēršamies fotogrāmatām per se, tad ik pa laikam mēdzu pārcilāt Freda Tomaselli The Time darbu sēriju ar zīmējumiem uz New York Times avīzē publicētajām fotogrāfijām un Alisonas Rossiteras Expired paper. Uzrunā Lizas Dešinesas (Liz Deschenes) grāmata ar viņas fotogrāfiskajiem darbiem un instalācijām uz metāla plāksnēm, Miho Kajiokas (Miho Kajioka) So it goes, so it goes, Trena Parka (Trent Park) Minutes to Midnight, Vikas Ekstas Dievs, Daba, Darbs, pēdējā, ko iegādājos un biju cerējusi uz izvērstāku eseju, ir Antoine D’agata / Francis Bacon. Būtībā man tās ir grāmatas iedvesmai, konceptuāli vai estētiski.
Tu salīdzinoši nesen nodarbojies ar vizuālo mākslu. Kā tas sanāca, ka pirms pieciem gadiem izdomāji mainīt nodarbošanos?
Tas viss aizsākās daudz agrāk, būtībā es atgriezos pie tā, ko noignorēju vidusskolā un pēc tās beigšanas. Sāksim ar to, ka mammai gribējās, lai es spēlēju klavieres. Nesen atradu padomju laikā izdoto apliecību, kas birokrātiski bija paredzēta gan mākslas, gan mūzikas skolu beidzējiem. Attiecīgi vajadzēja ar pildspalvu pārsvītrot vai nu mūziku vai vizuālo mākslu. Tā nu trīpadsmit gadu vecumā, beidzot mūzikas skolu, vizuālā māksla man tika pārsvītrota pirmo reizi. Tad vidusskolas laikā mākslas dienās saņēmu savu pirmo, augstāko novērtējumu par puķes formu, kur atšķirībā no klases biedrenēm, es biju pacentusies izmantot ne tikai papīru, krāsu un līmi, bet apvienot to ar izliektu koka pamatni, ko palūdzu kaimiņam uztaisīt. Tad visu savu aizraušanos ar vizuālo mākslu noliku malā, jo sāku strādāt un gribēju uzsākt patstāvīgu, neatkarīgu pieauguša cilvēka dzīvi. Kādu laiku tas man arī izdevās, līdz brīdim, kad vīrs uzdāvināja fotokameru. Apguvu tehniskās lietas un nodomāju, ka biroja darbu varu nomainīt pret radošu, komerciālo fotogrāfiju. Aizbraucu pat uz Berlīni apgūt modes fotogrāfijas meistarklasi. Kādu laiku bija tāds pārejas posms. Tā pamazām iedziļinājos fotogrāfijā kā vizuālās valodas medijā, apmeklēju ISSP Skolas lekcijas, starptautiskas meistarklases, studēju Latvijas Mākslas akadēmijā, Vizuālās komunikācijas nodaļā.
Par to laika nogriezni Eva Hesse savulaik teica: “Labākais veids, kā pārvarēt diskrimināciju mākslā, ir māksla. Izcilībai nav dzimuma.” To pašu, manuprāt, var teikt par vecuma diskrimināciju, tam nav nozīmes. Viss atkarīgs no darbiem.
Kādas tēmas tevi mākslā interesē?
Laiks, zinātne, telpa/vieta/vide. Vietas tēma krustojas ar laika un atmiņas tēmām. Vietas koncepts var būt saistīts kā ar notikumu, tā ar taustāmu materiālu kolekcionēšanu, jo vietās neizbēgami notiek pārmaiņas, lai cik lēns vai ātrs šis process būtu. Kad notikumi norisinās noteiktā vietā, tie iegūst vēsturisku nozīmi. Vietas nozīme var tikt iegūta, pateicoties notikumiem, kas tur risinājušies. Vieta var būt pārklāta ar vairākām vēsturēm. Manā gadījumā tie ir jautājumi par to, kur mēs, es kā cilvēks, šajā laiktelpā atrodamies, kas notiek šajā telpā? Spējai orientēties vietās ir vitāli svarīga nozīme cilvēku izdzīvošanā. Šķiet, es vienkārši mēģinu saorientēties un kaut kādā mērā kartēt notiekošās pārmaiņas.
Atkal atsaukšos uz Robertu Smitsonu: “Katrs objekts, ja tas ir mākslas darbs, ir uzlādēts ar laika kustību.” Man ir svarīgs šis dialogs starp laiku, kurā dzīvoju, un materiālu, kas kaut kādā veidā atklāj šo attiecību mijiedarbību.
Kā tu raksturotu savas attiecības ar fotogrāfiju?
Manas attiecības ar fotogrāfiju ir diezgan ambivalentas. Jau no ISSP Skolas mācībām, lai kā censtos, es nespēju izveidot tādu kā saķeri ar naratīvu ilustrēšanu vai dokumentālas sērijas veidošanu. Nesanāk un viss. Visu laiku šķiet, ka atkārtoju jau pārsimt reižu redzētus sižetus, tikai citā kontekstā, un neko jaunu nespēju sniegt, vienkārši neatrodu iekšējo argumentāciju vai jēgu to darīt. Vismaz pagaidām. Es spēju novērtēt, kā citiem autoriem tas sanāk, bet pati atturos. Ar mani vairāk rezonē kaut kādā procesā vai materiālā balstīts rezultāts. Kaut kāda neizskaidrojama vēlme meklēt citus veidus, kā var strādāt ar fotogrāfiju kā ar objektu, vai risināt tēmu, ņemot vērā fotogrāfijas materialitātes aspektus. Tas notika arī darbā Plūsma, beidzot ISSP Skolu, kur uzņēmu fotogrāfijas ar iPhone, sekojot ātrā mākslas skatiena slīdējumam Nacionālajā mākslas muzejā. Vēroju pāris apmeklētājus, un ar iPhone panorāmas funkcijas pielietojumu mēģināju sekot skatiena slīdējumam. Rezultātā veidojās jocīgi, izstiepti, fragmentēti portreti, kuros es saskatu digitālās kultūras ietekmēto pārmaiņu fenomenu. Līdzīgs darbs par šo pašu tēmu manifestējās arī Pītera Bjalobžeska (Peter Bialobrzeski) starptautiskajā meistarklasē Pārmaiņu izjūta, kur ķēros klāt cilvēka dabiskā stāvokļa zuduma tēmai darbā Atbalss, kur likās jēdzīgi izmantot fotosintēzi un veidot attēlus uz augu lapām.
Tu jau esi saņēmusi vairākas balvas, cik ļoti tās motivē darboties tālāk?
Visas balvas kā ārējā novērtējuma faktori man bija liels pārsteigums, jo pēkšņi sajutos kā izgaismots pliknis, kas kaut kur savvaļā vienpatnībā darbojas, un te pēkšņi, uzmanības lukturis pavērsts pret mani. Tas, nenoliedzami, ir ļoti patīkami un kalpo kā muguras iztaisnotājs un spēcīgs motivātors, jo īpaši uzreiz pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas, kad esi šaubu pilns, pazib doma, ka laikam kaut kas izdarīts pareizi. Taču novērtējums vienlaicīgi iedod arī lielāku kritikas saini attiecībā pret turpmākiem darbiem, vārdiem. Nav jau tā, ka es būtu vieglprātīgi veidojusi darbus, bet noteikts intuitīvas ziņķāres komponents manā procesā vienmēr ir bijis klātesošs, ko negribētos iesprostot kādā pārlieku lielas iekšējās kritikas prāta būrī. Saglabāt šo iekšējo dziņu, nepieciešamību darīt ziņkārības motivētai, mazāk vērtējot to, cik tas, ko daru, ir pareizi, nepareizi, dziļi, sekli. Tas tāpat izgaismosies ar laiku. Vienkārši darīt pēc savas iekšējās izjūtas un sapratnes, mēģināt uzķert to savu lietu un atrast savu īsto vietu, ja tāda pastāv.
Rudenī tev plānota izstāde Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Ko varam tur sagaidīt?
Tā būs Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros veidota izstāde Digitālie viduslaiki (kuratore — Anete Skuja). Būsim divi autori – es ar darbu Paklausīgs pieskāriens un igauņu mākslinieks Āps Tepers ar darbu Materialitātes ēna. Abos darbos varēs novērot analogās fotogrāfijas kā medija mijiedarbi ar digitālo tehnoloģiju ieviestajām pārmaiņām; kopumā uzdodot jautājumu, vai fotogrāfija ir nonākusi punktā, kur tā zaudē savu materiālo substanci.
