Caur sajūtām pie detaļām. Intervija ar Sannu Kannisto

Sanna Kannisto (1974) ir somu fotogrāfe. Viņas aizraušanās apvieno mākslu un zinātni — zināšanas iegūst no zinātniekiem, bet ļaujas mākslinieciskai brīvībai, attēlojot izvēlētās tēmas – putnus, augus, ainavas. Pēdējā laikā viņu interesē putna ciešais skatiens un tā sastapšanās ar cilvēku, padarot putna portretu par abpusēju darbību. Fotogrāfijas top pārvietojamā studijā—skatuvē, uz kuras putnam uzstāties.

Kannisto ir ieguvusi maģistra grādu fotogrāfijā Helsinku Mākslas un dizaina universitātē, viņai ir plaša izstāžu pieredze. 2017. gadā iegūta Somijas Mākslas savienības Viljama Tūringa balva un Somijas Mākslas padomes piecu gadu darba stipendija. Kannisto darbi ir iekļauti daudzu nozīmīgu muzeju kolekcijā, to starpā Pompidū centrā Parīzē, Vintertūras fotomuzejā Šveicē, Statoil mākslas kolekcijā Norvēģijā un Kiasma Laikmetīgās mākslas centrā Helsinkos. Jaunākā monogrāfija Vērojošā acs tika izdota izdevniecībā Hatje Cantz 2020. gadā.

Vai tu esi pilna laika māksliniece?

Jā, man ir piecu gadu darba stipendija no Somijas Mākslas padomes.

Vai savas karjeras laikā esi pamanījusi kādas pārmaiņas tajā, ko no māksliniekiem sagaida?

Es tagad esmu māksliniece karjeras vidusposmā. Kad vēl biju jauna māksliniece, bija tik daudz izstāžu, kuratori mani meklēja. Tagad šis periods ir beidzies. Tagad vairāk ir izdzīvošanas posms. No otras puses, es arī esmu atzītāka, cilvēki mani zina, un viņiem ir savas gaidas, kā maniem darbiem vajadzētu izskatīties. Ir savādi, cik ātri laikmetīgajā mākslā ir nepieciešams uztaisīt ko jaunu. Visi vienmēr no tevis gaida kaut ko jaunu, pat ja tas jaunais ir līdzīgs jau paveiktajam. Māksla mūsdienās ir kļuvusi līdzīga patērētāju kultūrai. Piemēram, mana izstāde Somijas Fotogrāfijas muzejā kopā ar kuratoriem tapa gandrīz divus gadus. Tā bija patiešām liela. Bet tagad nav nevienas citas vietas, kurp šī izstāde varētu doties tālāk. Vai arī — es tik ilgi strādāju pie grāmatas, fotografēju piecus gadus, grāmata bija procesā, tajā pašā laikā atklāju arī izstādi, bet jau pāris mēnešus vēlāk cilvēki jautā, ko es tagad daru. Pat, kad kaut kas jau ir pabeigts, pie tā vēl joprojām ir jāstrādā. Piemēram, man jāturpina veidot instagrama ieraksti par grāmatu, lai to reklamētu, citādi to aizmirsīs un lielais darbs būs vējā. Kad grāmatu izdeva Aperture, man viņu galerijā bija arī izstāde. Viņi mēģināja to piedāvāt arī citur, izveidot ceļojošo izstādi. Tajā laikā man bija daudz izstāžu piedāvājumu citur, tādēļ dažas no fotogrāfijām es uztaisīju pat četros eksemplāros, rāmētas izstādēm. Saprotiet, visa mana nauda aizgāja, lai tās izgatavotu, un daļa no tām tagad stāv noliktavā. Bija zināms spiediens arī no Aperture puses, jo izstāde atradās viņu noliktavā apmēram pusotru gadu, tāpēc es beigās izlēmu to pārvest atpakaļ uz Eiropu. Tā aizceļoja uz Franciju, Berlīni un atpakaļ uz Helsinkiem. Bet tad, protams, Hjūstonas Dabas muzejs izrādīja interesi par manu izstādi, bet, tā kā tā jau bija aizsūtīta atpakaļ, saruna beidzās. Viņiem likās, ka būs pārāk dārgi to vēlreiz sūtīt turp un atpakaļ. Kas būtu noticis, ja es būtu pagaidījusi nedaudz ilgāk? Tādai vietai ir liela publika, zinātnes muzeji ir daudz populārāki par mākslas muzejiem. 

Tu sāki strādāt Somijā un citviet Eiropā pēc daudzu gadu darba Peru, Franču Gviānas, Brazīlijas un Kostarikas lietus mežos. Kāpēc tu izvēlējies strādāt ar eksotisku floru un faunu pirms biji izpētījusi vietējo dabu?

Mani patiesi valdzināja lietus meži un to neticamā bioloģiskā daudzveidība. Fascinēja arī, kā zinātne izskaidro pasauli. Izlasīju, ka Turku Universitātē ir tāds Amazones projekts, pirmās divas reizes uz turieni aizbraucu ar šīs programmas pētniekiem. Patiešām vēlējos doties ekspedīcijā ar zinātniekiem, tas bija lieliski, kad esi jaunāks, kad ir daudz enerģijas un esi nedaudz naivs – īsti neapzinies, kurp dodies un cik tas ir grūti. Vēlāk sāc saprast, ar kādām grūtībām ir jāsastopas. Taču jaunībā vienkārši ļoti gribas turp doties.

Kādas bija grūtības?

Manuprāt, ir ļoti grūti attēlot un portretēt lietus mežu daudzveidību. Zinātnei ir līdzīgi izaicinājumi, jo vide ir tik bagāta. Man bija tik daudz dažādu pieeju šim tematam.

Kur tev patika strādāt visvairāk? Kāpēc?

Laikam Centrālamerikā, Kostarikā. Vienā brīdī bija tik viegli tur aizbraukt vienai pašai un tikt izpētes stacijās. Es varēju iegūt mākslinieces atļauju, lai arī vāktu sugas un strādātu kopā ar zinātniekiem. Satiku jaukus cilvēkus, staciju zinātniskos vadītājus, un viņiem patiešām patika, kā es strādāju. Viņi mani patiesi iedrošināja turpināt.

Vai esi kaut ko pārņēmusi no zinātniekiem, ar kuriem strādāji līdzās? Vai domā, ka arī viņi no tevis kaut ko iemācījās? 

Noteikti paņēmu kādas darba metodes, imitēju, ko zinātnieki dara. Bet es arī visu laiku domāju, kur ir mākslas un zinātnes līdzsvars — ko var iemācīties, kad nodarbojas ar zinātnisku pētījumu, un kā tas izskatās no mākslinieka un parasta cilvēka skatu punkta. Var kaut ko just, var arī izmantot maņu uztveri. Tas varbūt izpaužas vairāk, ja esi mākslinieks, kad domā par savu vīziju, par to, ko dzirdi, ko sasmaržo un kā jūties. Visa pieredze ir citāda; zinātne galvenokārt mēra un atkārto, tai jābūt objektīvai, taču es varu būt ļoti subjektīva. Nezinu, vai viņi kaut ko iemācījās no manis, taču Somijā, kad fotografēju putnus savā mazajā pārnēsājamajā studijā, zinātnieki ir izbrīnīti, cik ātri putni pielāgojas šai telpai un situācijai. Kāda zinātniece veica eksperimentu ar dažām putnu sugām —  mērīja stresa hormonus asinīs —, lai redzētu, cik ātri tie pielāgojas. Pārsvarā manis forografētie putni studijā pavada apmēram 20 min. Tas ir visai īss laiks, bet viņi to pavada, aktīvi vērojot studijas gaisotni, viņi ir zinātkāri, un dažiem, protams, ir stress. Tādā gadījumā es viņus uzreiz laižu laukā, taču lielākoties viņi diezgan ātri pielāgojas, viņi mani vēro. Manas grāmatas nosaukums ir Vērojošā acs, tā ir par ciešu, vērojošu skatienu. Mēs domājam, ka tie esam mēs, cilvēki, kas vēro dzīvniekus, taču tas ir abpusēji, īpaši, ja studijā ir tikai viens putns, viņš mani vēro, bet, ja tur ir vairāki putni, viņi vēro cits citu, es vairs neesmu svarīga.

Kā tas sākās? Vai vienmēr esi interesējusies par mākslu un zinātni?

Tas ir brīnišķīgi, kā fotogrāfija var parādīt lietas un kā mēs varam kolekcionēt lietas ar fotogrāfiju. Es esmu vizuāls cilvēks. Dažreiz, vērojot zinātnieku darbu, tas šķiet tik matemātisks, pilns ar Excel tabulām; es šausminos, jo jūtu, ka no tā neko nesaprotu. Mūsdienās zinātne ir tik specializēta, tā tiešām koncentrējas vienā lauciņā. Dažās zinātnieku grupās ir cilvēki, kas veic ekspedīcijas, un tie, kas paliek birojā un strādā ar datiem. Tas ļoti atšķiras no tā, kā bija agrāk. Es vairāk jūtos kā renesanses cilvēks, kurš vēro visu, kas ir interesants.

Vai tavas bērnības un vēlāko gadu vide bija vairāk saistīta ar mākslu vai dabu?

Šķiet, vairāk bija dabas. Manā ģimenē nav kādu īpašu kultūras pārstāvju, bet nāku no normālas strādnieku šķiras ģimenes. Mēs negājām uz muzejiem. Bērnībā braucām tikai uz vasaras māju, mežā lasījām ogas un gājām makšķerēt, mums bija brīnišķīga dzīve brīvā dabā. Mežs bija draudzīga vieta, kur justies labi. Daudzi cilvēki Latīņamerikā ir pārsteigti, viņi baidās no meža, jo ne vienmēr tam ir viegli piekļūt. Ja viņi dzīvo pilsētā, mežs ir daudz nepieejamāka vieta, nekā tas ir mums.

Tavas fotogrāfijas atrodas kaut kur starp dokumentālu un iestudētu fotogrāfiju, tā ir gan māksla, gan zinātne, portrets un katalogs. Darbi ir ļoti filigrāni, minimālistiski, bieži atgādina zīmējumu. Vai esi definējusi, kāda ir tava fotogrāfija?

Tā iekļauj visu, ko minēji, bet pamatvērtība tomēr ir dokumentālajā fotogrāfijā. Fotogrāfija rāda detalizētu skatu.  Esmu strādājusi ar lielformāta fotoaparātu, lai iegūtu vissmalkākās detaļas un varētu izprintēt palielinājumu, lielformāta darbus.  Vairāk vēlos strādāt ar dabas uztveres tēmu — kā redzam un varam attēlot dabu. Tā ir vairāk par to, kā mēs redzam, portretējam un attēlojam dabu.

Vairāk nekā 20 gadus darbojies šai sfērā; vai esi ievērojusi, ka dabas uztvere mainās?

Jā, protams. Piemēram, mēs par dabu runājam daudz politiskāk. Mēģinām dabu vairāk novērtēt, lai gan dažreiz tai uzliekam cenu; paskatieties uz izmirstošajām sugām, piemēram. Cilvēki mēģina cits citu pārliecināt, ka dažas vides ir vairāk svarīgas nekā citas. Somijā, piemēram, apspriež, cik svarīgi ir kūdrāji un purvi, jo esam iznīcinājuši vairāk nekā pusi no šīm dabiskajām vietām. Mēs mēģinājām tās padarīt sausākas, lai audzētu vairāk koku un paplašinātu mežsaimniecību. Mēs tik daudz runājam par Brazīlijas lietus mežu iznīcināšanu, bet Somijā darām to pašu! Mēs esam iznīcinājuši senos mežus, to ir atlicis tik vien kā 1 % Somijas dienvidos. Eiropā ir tāpat. Manuprāt, mums jāpaskatās spogulī pirms kritizēt citus.

Tavos jaunākajos kolāžas darbos vairāk nekā agrāk var saredzēt viedokli par ekoloģisko krīzi. Vai darbs dabā ir vairojis tavu aktīvismu?

Manā darbā tik daudz ir atspoguļots putnu skaistums un prieks, un viņi tiešām ir tik skaisti, bet es izjūtu zināmu atbildību. Kad lasu, kas notiek ar kukaiņiem, piemēram, cik dramatiski ir sarucis to apjoms, es vēlos arī pabakstīt skatītāju, lai viņš saredz realitātes otru pusi. Laikmetīgajā mākslā patlaban ir tendence runāt par klimata pārmaiņām un līdzīgām problēmām. Neliekas, ka man tas obligāti būtu jādara. Esmu ļoti priecīga redzēt mākslas darbus, kas neaplūko šīs problēmas. Nedomāju, ka mākslas primārais uzdevums būtu cilvēkus izglītot. Mākslas nozīme ir palikt sabiedrībā, iet līdzi laikam, bet ir jāatrod savs, personīgs piegājiens, nevar vienkārši kaut ko paņemt un lietot kā savējo. Tomēr, ja vēlies runāt par šādām problēmām, ir jāatrod smalks veids, kā to darīt, lai tas apmierina, jo kopumā mākslai tas nav jādara.

Cik daudz cilvēku priekštatu par dabu veido ar ilustrāciju, nevis pieredzi?

Daudz. To var redzēt, kad cilvēki, piemēram, atbrauc uz lietus mežiem. Viņi ir redzējuši dokumentālās filmas par dabu, un viņiem ir zināmas gaidas par dzīvnieku vērošanu. Viņi tos grib redzēt tādus kā dokumentālajā filmā. Ir ļoti svarīgi arī nerādīt tikai dabas labākās daļas, jo realitāte tāda nav.

Kāpēc izvēlējies putnus par savas mākslas galveno tēmu?

Kad beidzu strādāt lietus mežos, lai vairāk darbotos tuvējā apkārtnē, es domāju, kuras sugas varētu fotografēt. Biju fotografējusi arī sēnes, tauriņus un naktstauriņus, bet Somijā ir kādas divas čūsku un divas varžu sugas, kamēr lietus mežos ir simtiem čūsku un simtiem varžu sugu. Somijā putni ir plaši pārstāvēti, te ir gandrīz 500 sugu. Es arī tropos biju nedaudz fotografējusi putnus.

Vai tu pazīsti putnu balsis?

Tagad jā, labāk nekā agrāk. Atpazīstu arī dažādas sugas.

Putni bieži izskatās kā studijas portretos, ļoti estētiski. Vai tā ir atsauce uz kaut ko nedabisku, ko vēlies apspriest mākslā? Vai tieši pretēji — vēlme parādīt dabisko skaistumu, ko mēs citādi nevarētu redzēt? 

Manā darbā ir atsauce uz portreta žanru. Ir daži interesanti aspekti, kā izveidot attiecības ar modeli. Ja izdodas nodibināt uzticību, tad attēlā var iegūt zināmu atvērtību. Ja uzņem kādu portretu un to izprintē divus metrus platu, tai jābūt svarīgai personai. Šādā veidā es vēlos izcelt mazākos putnus vai mazas sugas, es gribu viņus uzlikt uz skatuves, lai visi viņus ierauga.

Vai putni sadarbojas?

Tā ir diezgan liela mistērija. Es nezinu, kādi viņi ir, ko domā, bet tieši tas mani arī interesē. Noteikti redzu, kad putns ir ieinteresēts, vēro, lido apkārt un dažreiz pēta studijas materiālus. Ja man kaut kas ir jāpārvieto, es caur sānu ielieku roku, tad viņi ir apmulsuši. Un tad vēl ir aspekts, kā mēs viens uz otru skatāmies. Dažreiz man liekas, ka putns uz mani ir ļoti koncentrējies, bet es nevaru zināt, kas īsti notiek viņa prātā.

Pastāsti par procesu — kā sagatavojies darbam dabā, kā norit apstrāde? 

Es strādāju kopā ar zinātniekiem un brīvprātīgajiem, kas veic gredzenošanu. Putni tiek noķerti ar gredzenošanas tīklu. Pirms tam esmu savākusi dažādus koka zariņus, lai, kad putns ir noķerts un es nezinu, kāds putns būs nākamais, varu vienkārši izvēlēties no tiem, kas man ir. Kad putns ir studijā, es vispirms skatos, kā tas uzvedas, kustas, vienkārši esmu mierīga un vēroju. Ja putnam viss ir labi un tas kustas, es ieslēdzu 8–10 maza izmēra zibspuldzes. Studija ir ārā, putns var dzirdēt citu putnu dziesmas vai vēja skaņu. Dažreiz viņi dzird citu putnu vai bariņu, kas atlido un gaida studijas putnu, — tad viņi sadziedas. Kad putns ir nofotografēts, es varbūt vēlreiz nofotografēju zaru vienu pašu vai tā paša koka citus zarus, lai pēcapstrādē varu kaut ko mainīt, ja tā vēlos. Tagad fotografēju vairāk zaru variantu nekā agrāk, jo esmu sapratusi, ka vienmēr vajag vairāk bilžu. Nesen atklāju, ka dabas fotogrāfijā ir tik daudz noteikumu, ko nedrīkst darīt, bet mākslā tā nav. Es varu izmantot visu, ko fotogrāfijas medijs piedāvā.

Fotogrāfija, kur rokā turi putnu, pa kādai ainavai un klusajai dabai, tavs pašportrets vietā, kur strādā, studijas rekvizīti, kurus izliec izstādē – mani ļoti uzrunā tava darba detaļas, kuras ievieto starp putnu un citu dzīvo būtņu fotogrāfijām. Šie darbi kaut ko piešķir projektam, padarot to vēl enciklopēdiskāku. Vai mēģini portretēt tēmu pēc iespējas plašāk?

Izstādē Brīnuma sajūta Somijas Fotogrāfijas muzejā pagājušajā gadā mēs izlēmām, ka jāparāda laboratorijas stendi un koku zari. Man ir jautājuši, lai parādu dokumentālo filmu par to, kā strādāju. Es to saprotu, man arī process šķiet interesants. Dažkārt pat interesantāks par rezultātu. Man patīk domāt par to, kā to parādīt.

2019. gadā tu projektam Vērojošā acs pievienoji video darbus par putniem. Tos ir interesanti skatīties – pat ja rekvizīti un fons tie paši, kustība un skaņa tik daudz ko maina! Vai vari pastāstīt vairāk par iemesliem, kāpēc izlēmi veidot video?

Tu precīzi pateici par tādu situāciju. Dažreiz cilvēki par maniem darbiem saka, ka ļoti patika mani zīmējumi. TāTādēļ bija svarīgi parādīt kustību un dzīvus putnus. Var redzēt, ka putniem klājas labi, viņi kustas un sadziedas.

Tu šo kustību parādīji arī fotogrāmatā Lauka darbi, kuru izdeva Aperture. Tajā ir darbi, kur putni atdarina lidojumu. 

Jā, kolibri. Tas ir ļoti interesanti, kā tiek iemūžināta kustība, to nevar saskatīt ar acīm. Arī putna kustība izaicina attēla uztveri, jo putns gandrīz vienmēr ir ārpus kadra.

Kā tu izvēlējies video garumu? Kad tos skatījos, prātoju, vai to garums atbilst laika sprīdim, ko putni pavada studijā, bet tu teici, ka tās var būt arī 20 minūtes.

Nē, putni bieži nav kadrā, jo pavada laiku uz studijas grīdas vai lidojot tīklā, kas savieno studiju ar kameru. Ja es rādītu visas 15 vai 20 minūtes, tad putns īstajā vietā būtu tikai kādas četras minūtes, pārējo laiku to nemaz nevarētu redzēt.

Un pie kā tu tagad strādā?

Esmu sākusi ko jaunu, bet vēl ir pārāk agri par to runāt. Joprojām turpināšu darbu ar putniem, arī mēģinot šo darbu pavirzīt jaunā gultnē. Vienmēr ir grūti izlemt, kad ir labs mirklis sākt kaut ko jaunu.

Vai pandēmija ir iespaidojusi tavu darbu?

Pandēmijas dēļ esmu palaidusi garām daudz iespēju parādīt savus darbus mākslas tirgos. Grāmatas izdevējs arī nepiedalījās grāmatu tirgū. Domāju, ka nevaru pat īsti aptvert, ko esmu palaidusi garām, bet noteikti zinu, ka ir zaudētas iespējas. Pat šoruden vai nākamajā gadā, ja viss atsāksies, ja mākslas tirgi būs, kaut kādā mērā mana grāmata jau būs veca. Tik daudz jaunu grāmatu būs iznākušas pa šo laiku.

Kura daļa mākslas procesā tev patīk vislabāk?

Man patīk strādāt laukā. Vēl man, protams, patīk, kad projekts ir gatavs. Taču datora darbs, piemēram, man nešķiet tik jauks. Tomēr kopumā ir labi, ka ir tik dažādi pienākumi.

Kur tu smelies iedvesmu? 

No mākslas līdz zinātnei. No jebkādas zinātniskas informācijas vai pētījuma, vai cita mākslinieka darba, vai no fotogrāfijas vēstures, klusajām dabām un retumu kabinetiem.

Kāds ir skaistākais pārsteigums, ko daba tev ir sniegusi tavā darbā?

Visas sīkās detaļas! Vienmēr skatos uz lietām no maza attāluma, detaļas ir visintriģējošākās. Bet tas ir arī režīms, ko varu ieslēgt, kad strādāju lauka darbā. Ja arī darbā iet drudžaini, strādāt dabā tomēr ir relaksējoši un jauki. Kad dzīvoju lietus mežā, vienmēr biju tur divus trīs mēnešus, bija jauki, kad tā kļuva par ikdienu. Pirmajā gadā pirmās divas nedēļas var justies kā tūrists. Kad tā kļūst par normālu ikdienu, tad es patiešām to izbaudu.