Inga Pizāne: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Esmu nogurusi no viedokļiem. Tie sprāgst kā mīnas visur, kur speram soli. Tā vietā, lai uzdāvinātu cilvēkam savu viedokli, varbūt uzdāvini puķi vai piedāvā palīdzēt? Nolasi kādu dzejoli vai uzdāvini sarunu, kurā uzņemies klausītāja lomu. Puķes māk klusēt. Puķes ir mana iedvesma. Tās mani iedvesmo klusumam, dzejoļiem, ziedēšanai, fotogrāfijām, meditācijai, apziņai par īslaicīgumu.
Roberts Mepltorps, kurš, citējot FK, “ir viena no 20. gadsimta nozīmīgākajām figūrām fotogrāfijā”, cita starpā ir fotografējis ziedus. Izcēlis un akcentējis puķu juteklisko, smalko, poētisko, melanholisko un pat erotisko dabu.
Mepltorpa darbiem pievērsos pēc Patijas Smitas grāmatas Just Kids izlasīšanas, kurā viņa stāsta par abu trauslo un spēcīgo draudzību, mīlestību, dzīvi un mākslu. Ļoti dzīva, brīnišķīga grāmata, ko gribas pārlasīt. Kad Mepltorps bija uz nāves gultas, Smita esot jautājusi, ko viņa labā var izdarīt. Roberts atbildēja, ka vēlas, lai Patija izstāsta viņu stāstu un uzraksta ievadu viņa ziediem veltītajai fotogrāmatai Mapplethorpe Flora. Tā arī notika.
Es sapņoju par to grāmatu un brīnos, ka man tās vēl nav. Mepltorpa melnbaltās ziedu fotogrāfijas (līdzās Film Noir estētikai u. c.) arī mani iedvesmoja savos uzņēmumos izmantot melnbalto estētiku. Manuprāt, tā neiziet no modes. Protams, tā ir mazliet nostalģiska un varbūt pārāk “klasiska” , bet tieši melnbaltā estētika visspēcīgāk izceļ kadra kompozīciju un stilu. Tajā ir nesamaitāta tīrība, kurā var atpūsties no mūsdienu pasaules vizuālajiem trokšņiem.
No Mepltorpa darbiem esmu izvēlējusies kallu, kas uzņemta manā dzimšanas gadā. Kā simbolu mūsu satikšanās notikumam. Mani fascinē, kā māksla spēj dzīvot pāri laikam. Mākslinieks nomirst, bet turpina ar saviem darbiem ietekmēt tos, kas savu ceļu tikai sāk.
Šā gada 6. janvārī es savā fotosērijā iztēle ir traks putns ar augstu ekspozīciju uzņēmu kallu fotogrāfiju, kas daļēji ir veltījums viņam, bet arī tobrīd attālinātajai dzīvei. Todien nopirktos ziedus jubilārei pasniedzu attālināti — video formātā, attiecīgi, ziedi palika manā vāzē, bet tie vairs nebija mani. Gribēju par to uzrakstīt arī dzejoli, bet nenonācu līdz tam.
Patlaban strādāju pie dzejoļu krājuma, kura pagaidu nosaukums ir tas pats izmisums, tikai ar puķēm. Iespējams, tas mainīsies, bet varbūt arī ne. Esmu ļoti pieķērusies gan Mepltorpa ziediem, gan ziediem vispār. Es eju pēc ziediem uz Vidzemes tirgu, es tos fotografēju, dāvinu, ierakstu dzejoļos:
(..) aizgāju pēc puķēm,
lai iztēlotos, ka tās no tevis.
– Skaistumam? — vaicāja pārdevēja.
– Jā, — es teicu.
– Un ilūzijām. Esat kādreiz dāvinājusi puķes savām ilūzijām?
Izvēlējos kliedzoši sarkanu dāliju klusumu, kas piestāvēja
visam, kas starp mums nepateikts.
Nobeigumā vēlos piebilst, ka fotogrāfijas, līdzīgi kā filmas, patiešām mani ļoti bieži iedvesmo dzejai, konkrētiem dzejoļiem. Nesen uzrakstīju dzejoli par Molijas Malones Kukas (Molly Malone Cook) fotogrāfiju, kurā attēlots gleznotājs, kurš savā dzīvē gleznojis tikai bumbierus. Vēl mani ļoti iedvesmo Jāņa Straumes fotogrāfijas, kurš bieži fotografē mani (arī šī raksta titulbildē), bet pati pirmā foto grāmata, kuru savā dzīvē biju iegādājusies, ir Andrē Kerteša (André Kertész) Paris, Autumn, 1963, kas mani ir iedvesmojusi gan ceļot uz Parīzi, gan vēl vairāk mīlēt rudeni. Ne tikai tāpēc mīlēt, ka ir Dzejas dienas. Ne tikai tāpēc, ka tas ir iekšupvēršanās gadalaiks, kad krītam sevī, pasaulē un cilvēkos vēl dziļāk. Bet arī tāpēc, ka rudens ir tik fotogēnisks. Reizēm man šķiet, ka rakstu dzeju tikai un vienīgi tāpēc, ka Latvijā ir rudens un ziema. Jo vasarās un pavasaros gribas dzīvot, bet rudeņos un ziemās — rakstīt. Šajos gadalaikos top visvairāk dzejoļu.
P.S. Un noteikti starp manām fotogrāfu iedvesmām jāpiemin arī Viviana Maiere, kas daudzkārt bijusi manu pašportretu un foto pašizziņas ierosme. Paldies!
