Svētība būt meitenei

Dažādu iemeslu dēļ mūsu sabiedrība glorificē jaunību. Varētu teikt, ka mans projekts ir mēģinājums darīt to pašu. Katra no varonēm ir dieviete, katrs žests – svētīts. Savas modeles es satiku nejauši, staigājot šovasar pa dzimto pilsētu. Instinktīvi sapratu, ka nākamo portretu sēriju vēlos uzņemt par šīm meitenēm un fotografējot gandrīz vai pievienoties viņu rotaļām.

Īpaši man patika strādāt ar jēdzieniem “afekts” un “jutekliskums”, kā arī ar mijiedarbību starp jēdzieniem “nenormāls”, “erotisks” un “bērnišķīgs”. Centos atrast savu tā saukto pieaugušā pieredzi, kas atspoguļotos bērnišķīgi vienkāršā un skaistā pasaulē. Man patika sajūsmināties par nedaudz pavērtas mutes attēlu, relaksētām, Baltusa glezniecībai raksturīgām pozām; par nedaudz nevietā novilktu matu šķipsnu vai žestu, ko uztvēru gandrīz kā reliģisku izpausmi.

Man šīs fotogrāfijas nav par erotiku erotikas dēļ vai pat par erotiku vispār. Drīzāk Meitenes ir par iespēju noķert un no jauna izpētīt šo pārejošo, vājprātīgo, liminālo brīdi starp “gandrīz bērns” un “gandrīz pieaugušais”, ko pati savā dzīvē jau esmu pieredzējusi. Man šis fotostāsts ir mēģinājums pieskarties vitalitātes būtībai, izpētīt dzīvi visās tās izpausmēs. Jēdzieni “bērnība” un “svētlaimība” saplūst ar jēdzieniem “agresīva seksualitāte” un “nemiers”.

Šīs tēmas ir ļoti aktuālas arī manos iepriekšējos darbos – konflikts starp spēku un vājumu, jutekliskumu un agresiju. Tas viss saplūst manu Meiteņu tēlos, kas vienmēr ir pretrunu pilni. Bezrūpības vai meitenes skaistums un būtība ir to īslaicīgumā.

Kristīne Rožkova (1996) dzimusi Permā, Urālu reģionā, Krievijā. Studējusi filozofiju Permas Valsts universitātē, kur arī sākusi fotografēt. 2019. gadā pārcēlās uz Sanktpēterburgu, kur studē maģistrantūrā praktisko filozofiju. Mācās arī Fotografika skolā.