14 kara dienas

Līdz pat pēdējam brīdim mēs neticējām, ka Ukrainā varētu izcelties pilna mēroga karš. Mediji saspīlējumu sāka uzkurināt jau janvārī, bet kā var noticēt kaut kam, par ko tev nav ne jausmas!? Kurš gan varēja iedomāties, ka gaisa uzlidojumos kādu dienu sagraus mūsu mājas? Kā mēs varējām iedomāties, ka naktis un dienas pavadīsim aukstā pagrabā vai uz metro perona?
Vairākas reizes mēģināju sapakot savu “drošības” somu, bet nevarēju saprast, ko ņemt līdzi: pārtiku un medikamentus vai apģērbu vairākām dienām (vai mēnešiem), savu datoru un cietos diskus ar pēdējos gados uzņemtajām fotogrāfijām? Kad pienāca laiks, man bija tikai viena stunda, lai sapakotos, un es paņēmu tikai datoru un cietos diskus… Bet daudziem nebija laika paņemt pat to… Es joprojām nespēju noticēt, ka tas patiešām notiek ar mums. Baidos atgriezties Kijevā, Harkivā un citās pilsētās, kur vēl pirms 12 dienām cilvēki dzīvoja normāli. Divu nedēļu laikā mainījies ir viss: mūsu dzīve, mūsu sajūtas, mūsu ikdiena un pilsētas. Vēl tikai pirms mēneša Odesas Foto dienu komanda sanāca kopā kādā Odesas kafejnīcā, lai apspriestu festivāla programmu un tēmu. Tagad katra jauna diena atnes frontes fotogrāfijas, ko uzņēmuši cilvēki, kuri iepriekš nekad nav bijuši kara fotogrāfi, bet vienā mirklī par tādiem kļuvuši. Mēs strādājam ar saturu, ko es labprātāk nekad neredzētu, un cenšamies parādīt pasaulei īstus stāstus no Ukrainas. Mēs pretosimies, jo tagad esam stiprāki nekā jebkad agrāk. Galvenais ir apturēt nogalināšanu!

Katerīna Radčenko ir kuratore, fotogrāfe un pētniece, kā arī Odesas Foto dienu dibinātāja un organizatore. Parasti dzīvo Kijevā, bet šobrīd atrodas Ļvivā.