Viena diena katru dienu

Savā daiļradē es pētu, kā ikdienišķa rutīna, stereotipi, sociālā mijiedarbība un lomu spēlēšana ietekmē mūsu eksistenci, attiecības un galu galā – mūsu dzīvi.

Darbs ar nosaukumu Viena diena katru dienu pievēršas nespējai izvairīties no sociālā spiediena, ko rada politika, plašsaziņas līdzekļi, cilvēku un lietu digitālā klātbūtne pasaulē. Sociālās gaidas, kā uzvesties, ko darīt, kā reaģēt noteiktās situācijās, strauji attīstās un bieži vien atšķiras no tā, ko esam mantojuši, kā esam izglītoti, kā mūsu vide mūs ir veidojusi, kā mūsu morālais kompass bijis kalibrēts jaunībā. Tas ir šis uzvedības modeļu sajaukums, ar ko mēs, šķiet, nespējam tikt galā, un, no otras puses, jaunas, paātrinātas savstarpējās ietekmes formas, kas veido lielāko daļu nenoteiktības / nepastāvīguma / mainīguma mūsu dzīvē.

Piemērojot funkcionālās fiksētības jēdzienu (objekta izmantošana tikai saskaņā ar to nolūku) uz cilvēku mijiedarbību, es pārkonceptualizēju fiksētību uz vienkāršu indivīdu mijiedarbību, eksistenci mūsdienu laikā un telpā – uz noteiktām lomām, uzvedības modeļiem, kopējām tipoloģijām utt. Es meklēju robežas, kur rutīnas tradicionālā lietderība kļūst patoloģiska. Maskas patiesībā ir sievietes (un vispār cilvēka) dabiskā izskata pašhibridizācija par to, kas no viņas/viņa tiek gaidīts “sabiedrībā”. Tātad daudzi cilvēki cenšas apmierināt sabiedrības gaidas, uzskatot tās par dabiskām, pat neaizdomājoties par pašu konceptu tā saknē, kas rada tieši pretējo – mākslīgumu uzvedībā un personiskās brīvības ierobežošanu.