Runā jaunais fotogrāfs: Paula Punkstiņa
21 gadus jaunā Paula Punkstiņa fotografē pilsētvidi un vienaudžu portretus. Absolvējusi apģērba dizaina programmu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, patlaban studē fotogrāfijas bakalaura programmā Hāgas Karaliskajā mākslas akadēmijā.
Kā tu sāki fotografēt un kāda loma ir fotogrāfijai tavā dzīvē?
Fotografēt sāku, kad mācījos RDMV. Bija periods, aptuveni četrus gadus atpakaļ, kad analogās kameras parādījās kā liels trends. Daļa jauniešu, arī es, izmantoja to kā veidu, lai savam ego piešķirtu mākslinieciskāku imidžu. Bez sapratnes par kamerām vai filmām, vecvecāku mājās atradu manu vecāku pirmo kameru Samsung point-and-shoot, kura tika iegādāta pēc manas dzimšanas. Sāku to līdzi nēsāt somā, fotografēju draugus, kursabiedrus, vidi, kur uzturējos. Ar laiku sāku vairāk interesēties par vietējiem fotogrāfiem un Latvijas foto scēnu. Sāku sekot līdzi ISSP un FK darbībai. No tā laika fotogrāfija ir kļuvusi par glābiņu no ierastā. To varētu pielīdzināt būšanai uz skatuves, kur pati uzstājos un sniedzu citiem vārdu.
Kāda fotogrāfija tev patīk?
Mani visvairāk saista dokumentālā fotogrāfija. Notvert apkārtējos notikumus, situācijas un interpretēt tās caur sevi. Darbojos gan ar digitālo, gan analogo, pēdējā laikā daudz strādāju ar vidējo formātu. Cenšos un vēlos komunicēt par tādām tēmām kā attiecības (sociālas vai intīmas), identitātes meklējumi, par kaut ko dikti patiesu, caurspīdīgu un tuvu ikvienam. Varētu teikt, ka viena no manām pirmajām iedvesmām bija Annemarija Gulbe. Patlaban daudz iedvesmojos no Aleka Sota, Volfganga Tilmana un Nenas Goldinas. Kaut kas emocionāli patiess un empātisks. Varbūt es vēl esmu fotogrāfijas naivuma fāzē… Pēdējā laikā esmu apsēsta ar beļģu fotogrāfa Maksa Pinkersa (Max Pinckers) radošo darbību. Viņš savu darba metodi dēvē par spekulatīvo dokumentālismu. Viņš cenšas pielietot metaforas un poētisku iztēli, apgalvojot, ka nekas nekad īsti nav realitāte, viss ir tāda kā interpretācija un spekulācija. Tas ir mainījis arī manas domas par dokumentālo foto – nav iespējams iegūt jebkuru absolūtās formas patiesību.
Kā top tavi darbi satura un tehnikas ziņā?
Es ļoti bieži darbojos instinktīvi, ļaujos procesam un cenšos visu neizplānot līdz sīkām niansēm. Tas atstāj telpu skaistām nejaušībām. Lielākos projektos ir svarīgi apņemties izveidot saikni ar tēmu. Pirms portretu fotografēšanas es labprāt veicu sarunas, lai izveidotu tādu kā drošības un uzticības tīklu starp modeli un mani kā cilvēku aiz kameras. Pirms dažiem mēnešiem lektore izteicās, ka mani darbi iemieso tādu kā vizuālo dzeju un ir jūtams, ka es spēju nokļūt “zem ādas”. Kopš tā brīža cenšos vadīties pēc šiem vārdiem. Runājot par tehniskajiem aspektiem, es vēl aizvien daudz eksperimentēju, lai saprastu, kas mani tiešām uzrunā. Melnbaltajos darbos es bieži mēdzu drastiski samazināt kontrastu, kas izlīdzina plakni. Nereti izmantoju zibspuldzi, radot pārspīlēti izgaismotas bildes. Arī pētu dažādus materiālus, uz kuriem var fiksēt fotogrāfiju. Patlaban eksperimentēju laboratorijā ar negatīviem, kā arī pētu, kas notiek, ja foto nedaudz izbalina un pārnes uz stikla vai metāla virsmas.
Kāpēc izvēlējies studēt Hāgā? Pastāsti mazliet par mācību procesu!
Studiju izvēle Hāgā bija ļoti spontāns lēmums. Biju droša, ka došos uz Londonu turpināt modes studijas. Kad iekļuvu abās universitātēs, devu priekšroku fotogrāfijai, ļāvos neparedzajam. KABK atradu, vienkārši gūglējot vietas Eiropā, kur studēt foto. Nevienu pirms studijām nepazinu un daudz par skolu nezināju. Mācību process ir ļoti intensīvs, tas aizņem 95 % no mana laika. Programma ir fantastiski izstrādāta, respektīvi, ir gan tehniskie priekšmeti, gan arī lekcijas, kuras ļoti stimulē un paplašina uztveri par filozofisko un psiholoģisko skatījumu uz fotogrāfiju. Sākumā šis viss šķita neaudz nospiedoši, bet ar laiku uzrodas sapratne un izveidojas sava struktūra mācību procesam. Ir fantastiski sajust motivāciju no skolotājiem, saņemt vērtīgus ieteikumus un konstruktīvu kritiku. Ir arī patīkami (dažreiz biedējoši), ka no tevis sagaida oriģinālu viedokli un spriestspēju. Ļoti liels uzsvars ir uz “mācīšanos no vienaudžiem”, respektīvi, konstanta viedokļa apmaiņa ar kursabiedriem, kas ir patiešām noderīgi.
Kā studēšana ir manījusi tavu attieksmi pret fotogrāfiju un mākslu kopumā?
Domāju, ka tikai pozitīvi. Mana ziņkārība par fotogrāfiem un foto kā mediju aug ar katru nākamo lekciju un projektu. Daudzi kursabiedri ir nobažījušies, ka sāk pazust mīlestība pret fotogrāfiju, jo akadēmija no tevis pieprasa tikai radīt un radīt ļoti ātrā tempā, strādāt pie pieciem dažādiem projektiem vienlaikus, tādējādi izsmeļot visu radošumu. Esmu sev nostādījusi tādu kā likumu — man ir svarīgi saplānot savus darbus un laiku tā, lai kaut nedaudz izbrīvētu mirkli sev un neattaptos pie izdeguma. Pašlaik ir pavisam citādāks skatījums uz fotogrāfiju, daudz attīstītāka izpratne, nekā pirms pusgada. Es jūtu, ka ir daudz skrupulozāka pieeja, cenšoties noārdīt visus slāņus, lai tiktu pie bildes kodola. Konstanta uzturēšanās tik piesātinātā mākslas burbulī mani noteikti ir mainījusi kā personu. Esmu kā švamme, uzsūcu visas iespējas un perspektīvas, cik vien iespējams.
Kādi ir tavi radošie nākotnes plāni?
Par nākotnes plāniem cenšos daudz nedomāt. Papildus studijām vēlos praktizēties pie dažādiem fotogrāfiem, pirms nopietnākām profesionālām gaitām. Neesmu pārliecināta, vai tuvākajos gados savu darbību turpināšu Latvijā. Vismaz tagad ir sajūta, ka esmu atradusi savu īsto vidi un cilvēkus.
