Semane un Balčus: Dekadence ir klāt

23. maijā sāksies Rīgas Fotomēnesis, ko šogad dēvē par Dekadences mākslas un mūzikas festivālu. 2022. gada Fotomēnesi iedvesmojuši cita gadsimta dekadenti, kas uzskatīja, ka māksla ir jāatbrīvo no pastāvošām konvencijām, racionālisma un loģikas, tai jabūt patiesai, radošai un jutekliskai. Festivāla programma aicina ne tikai ļauties impulsiem un baudai, bet arī pārdomām par mūsu vērtībām, morāles normām, mākslinieka lomu šajā laikmetā un Rietumu sabiedrības attīstības virzienu. Festivāla ietvaros būs skatāmas mākslinieku personālizstādes (Anna Dzērve M/Galerijā, Ieva Stašene Dom galerijā, Aleksejs Gordins Smilgā, Evija Ābrama Bolderājā u. c.), grupas izstāde Tu jau zini Kur Tallinas kvartālā, kā arī divu dienu mūzikas festivāls ar eksperimentālā postmetāla Tesa, hārdkora Pauls Raimonds, blekmetāla Uguns u. c. grupu piedalīšanos.

Elīna Semane vairākkārt piedalījusies Rīgas Fotomēnesī kā māksliniece, arī šoreiz viņas personālizstāde Mic Drop būs skatāma Masā (Alauksta 7A), taču šogad viņa ir arī Fotomēneša kuratore. Arnis Balčus – fotogrāfs, žurnāla FK redaktors un Rīgas Fotomēneša direktors.

Arnis Balčus: Mēs varētu sākt ar jautājumu, uz kuru intervijās mēģina atbildēt festivāla mākslinieki – ko tev nozīmē vārds “dekadence”?

Elīna Semane: Man dekadence nozīmē kaut kādu dumpinieciskumu, kritiskumu. Tas ir brīdis, kad tu sāc apšaubīt lietas, atsakies no tā, kas tev ir mācīts par to, kas ir labs un slikts, skaists un neglīts.

Arnis: Man dekadence ir kaut kāda prāta apskaidrība par realitāti, kad tu sāc saprast to, kas patiesībā notiek, kāda ir īstenā lietu kārtība, un ka tu nebaidies šai atklāsmei stāties pretī.

Elīna: Dekadence ir tad, kad tev nokrīt rozā brilles.

Arnis: Ļoti precīzi! Un tieši tas dekadentus atšķir no pārējās mākslas, kura skatītāju mēģina komfortēt, izklaidēt, iemidzināt, vest prom no šīs atklāsmes. Dekadenti necenšas izdabāt masu gaumei, un viņi nav eskeipisti.

Elīna: Tu domā, ka tas ir stāsts par konformismu un nonkonformismu?

Arnis: Mums Gordinam izstādē ir darbs ar saukli “Tie mākslinieki, kas kritizē kapitālismu, pārdodas labāk”, kas nebūt nenozīmē to, ka nonkonformisti arī nevar būt meinstrīms un pārdoties labāk par tā saucamo konformismu. Respektīvi, arī nonkonformisms var būt konjunktūra.

Elīna: Tas ir kā Banksijs, kurš kritizē kapitālismu, bet viņa dēļ griež ārā sienas, un viņš uz šīs kritikas rēķina ļoti labi nopelna. Tu teici, ka dekadentiska māksla nav izklaidējoša vai relaksējoša, bet man liekas, ka tieši dekadentu māksla ir vēl atbrīvojošāka un radošāka. Jo tas brīdis, kad tu esi gatavs daudz kam likt mīksto, ir liels atvieglojums. Piemēram, ja tev ir bail kaut ko darīt, bet tu redzi, ka mākslā kāds ir izdarījis kaut ko vēl trakāku, radikālāku, tev paliek mazāk bail. Dekadentiska māksla var būt arī kaut kādā ziņā mierinoša…

Arnis: …un arī patiesāka, jo tā ir atbrīvota no mēģinājumiem sekot kaut kādiem pieņemtiem kanoniem, centieniem kādam izpatikt, uz kaut ko obligāti atsaukties u. tml. Mākslai parasti ir tik daudz uzdevumu, kurus jāizpilda, lai kvalificētos kaut kādam eksistējošam plauktiņam, bet dekadenti saka – nē, tas mums nav vajadzīgs, mēs gribam darīt to, ko saka mūsu iekšējā balss.

Elīna: Dekadentisms ir tā, kā tam patiesībā vajadzētu būt. Dekadenti ir normalitāte, bet mietpilsoniskums ir pretdabiska parādība. Mēs tik daudz sevi ierobežojam un izdomājam lietas, kam ticam, lai apspiestu sevī dabisko. Cilvēks ir tāds plašums, bet mietpilsoņi grib visu reducēt līdz – “jo šaurāk, jo labāk” un “lūdzu, neaiztieciet mūs”, lai gan tur ārā ir tik daudzreiz interesantāk. Un dekadenti ir tur ārā, bauda dzīvi un taisa trigerējošu mākslu.

Arnis: Dekadentu māksla ir ne tikai patiesāka, bet arī dabiskāka, tuvāk mūsu pamatbūtībai, tam mūsu fundamentam, kas mūs veido kā cilvēkus. Izglītība, audzināšana un kultūra cilvēku iejūdz sistēmā kā zirgu, kuram pēc tam ļauj operēt tikai šaurā teritorijā. Dekadenti ne tikai nosauc lietas īstajos vārdos, bet aicina iziet ārā no šīs mazās, komfortablās teritorijas. Un tas nav stāsts par to, ka 1+3 varētu būt arī 13, bet gan par tuvināšanos mūsu instinktu, emociju pasaulei, kuru mēs kā kulturālas būtnes sevī apspiežam. Attiecīgi, vai mēs varam teikt, ka dekadentais ir vairāk dzīvnieciskais?

Elīna: Jā, un man liekas, ka tieši tas ir labi. Dzīvnieciskums un seksuālās tieksmes ir cilvēka dabiskās īpašības, kuras nereti tiek pataisītas par kaut ko neveiklu un nevēlamu.

Arnis: Lai arī dekadenti aicina apzināties reālo situāciju, viņu darbi nav burtisks realitātes spogulis. Teiksim, mums izstādē ir Tobiass Kleins, un viņa darbi drīzāk ataino mākslinieka emocionālo stāvokli, tur ir haoss, ekspresīvisms, varbūt pat depresija un trauksme, kas lielā mērā atbilst arī šī brīža sajūtai par pasauli. Vai nav tā, ka dekadenti ir bijuši vienmēr, bet tieši tagad mēs par to runājam, jo tāds ir sociālpolitiskais fons – mums ir Rietumu ideoloģiskā krīze, un apokalipses vēstneši cits pēc cita, sākot ar Trampu, turpinot ar kovidu un beidzot ar karu Ukrainā, mums acīmredzami mēģina pateikt to, ka kaut kas nav kārtībā ar mums.

Elīna: Tu domā, ka mēs vienkārši trāpījām šajā dekadentisma vilnī?

Arnis: Varētu būt tests ar šādiem jautājumiem – vai jūs uztrauc tas, kas notiek pasaulē, vai jūs jūtat trauksmi par nākotni, vai jums ir sajūta, ka tuvojas pasaules gals, vai jums regulāri liekas, ka viss ir sūds un jūs sākat redzēt lietu patieso būtību, vai jūs biežāk sākat teikt to, ko patiesībā domājat? Jo vairāk “jā” tavās atbildēs, jo lielāks dekadents tu esi. Man aizdomas, ka viena liela daļa sabiedrības, kas domā un redz kaut kādu lietu sakarības, izrādīsies dekadenti.

Elīna: Neizrādīsies, mans tētis nav dekadents.

Arnis: Tad viņš dzīvo kaut kādā fantāziju pasaulē.

Elīna: Man dažreiz liekas, ka mēs katrs dzīvojam kaut kādā savā fantāzijā. Tie, kuriem visvairāk liekas, ka viņi dzīvo realitātē, patiesībā tajā dzīvo vismazāk.

Arnis: Dekadenti būs vienmēr mazākumā, jo lielākā daļa izvēlas sevi neapzināties šajā pasaulē. Tu taisies viņiem parādīt spoguli?

Elīna: Es to saucu par motivējošo mākslu. Vai arī agresīvo motivāciju. Tev nav izvēles, tevi arī nedaudz piespiež to redzēt, un to skatoties, tev jāskatās arī uz sevi.

Arnis: Paskatīšanās uz sevi jau ir visgrūtākā. Tāpēc ir tik maz cilvēku, kas ir gatavi to darīt.

Elīna: Labāk, lai ir daži, bet labākie.

Arnis: Mēs lielāko daļu dzīves pavadām tādā kā mūžīgā miegā, un ir salīdzinoši maz situāciju, kas mums dod apskaidrību.

Elīna: Cilvēki mēdz atcerēties bērnību kā radošu un interesantu laika posmu. Bet tad tu sāc iet skolā, tevi ieliek struktūrā, sistēmā. Un, pabeidzot skolu, būtu īstais laiks, lai darītu visinteresantākās lietas, jo beidzas dzīves obligātā daļa, taču daudzi cilvēki šajā brīdī izvēlas iet gulēt. Kad aizmigušie sastopas ar kādu mākslas notikumu, visbiežāk tādēļ, ka tas ir izraisījis rezonansi sabiedrībā, sākas miega paralīze.

Arnis: Manuprāt, kaut kāds paradokss slēpjas apstāklī, ka mēs, no vienas puses, arvien vairāk attīstamies, it īpaši tehnoloģiski, bet, no otras puses, arvien vairāk mentāli degradējamies jeb, citiem vārdiem, guļam arvien ciešākā miegā. Mums liekas, ka civilizācijas attīstības līkne iet uz augšu, bet varbūt tā iet uz leju.

Elīna: Man gan liekas, ka tā iet uz augšu. Degradācija un izaugsme gājusi roku rokā visos laikos.

Arnis: Ja civilizāciju salīdzinām ar cilvēka dzīves ciklu, tad cilvēks kopš dzimšanas ne vien aug un pilnveidojas, bet ar katru mirkli arvien vairāk tuvojas nāvei, iznīcībai. Jautājums, kurā stadijā mēs esam civilizācijas kontekstā – vai esam vēl bērni, kas aug, vai varbūt jau straujā degradācijas fāzē? Mēdz teikt, ka tikai pirms nāves cilvēkam nāk apskaidrība par dzīves patieso jēgu, viņš uz mirkli tiek iztraucēts no mūžīgā miega, bet tās rozā brilles krīt tad, kad acu vairs nav. Dekadenti, no vienas puses, ir aplaimoti ar to, ka šī apskaidrība nāk agrāk par pēdējo elpas vilcienu, bet, no otras puses, viņiem ir jāsadzīvo ar šo nastu redzēt lietas bez filtra. Ja šo līkni, par kuru runāju, mēs iztēlojamies kā uz augšu ejošu, tad varbūt tas nav nebeidzams process augšup, bet patiesībā līkne iet apkārt aplim, teiksim, zemeslodei, un mēs nemaz nepamanīsim to brīdi, kad beigas pietuvosies sākumam jeb notiks restarts. Varbūt mēs jau šo pēdējo soli speram, un tā garums ir 100 vai 200 gadi. Mums šis cikls liekas kā līkne tikai tāpēc, ka mēs redzam tikai vienu pusi. Tas ir kā redzēt tikai vienu zemeslodes pusi un domāt, ka Zeme ir plakana. Tā līkne iet apkārt zemeslodei, un mūsu skatpunkts ir tāds, kas visu laiku rada ilūziju par augšupejošu līkni. Taču, ja mēs mainām pozīciju, citiem vārdiem, izraujamies no tā daudzkārt pieminētā rāmja jeb sistēmas, mēs ieraugām, ka līkne tikpat labi iet uz leju. Un tehnoloģija padziļina miegu, sniedz laimes sajūtu, palīdz uzturēt skurbumu un ilūzijas. Un, protams, arī mītu par nemitīgo izaugsmi. Tātad, varbūt mēs tehnoloģiski kļūstam arvien advancētāki, bet mentāli arvien vairāk tuvojamies tiem mežoņiem pirms Homo sapiens.

Elīna: Mēs atklājām civilizācijas noslēpumu. Tad, kad krīt priekšskars, tu vai nu esi panikā, vai arī to izbaudi. Un pieļauju, ka dekadenti varētu but tie otrie.

Arnis: Bet pārējie sajūk prātā.

Elīna: Arī citās dzīves situācijās, kad atmet ilūzijas, tikai tad tu sāc dzīvot.

Arnis: Pasaulē viss balstās uz pieņemtām struktūrām, konvencijām, kas tiek iemācītas, uzspiestas, tiražētas, tāpēc itin visā notiek nemitīga atkārtošanās. Autentisks ir tas, kas ir dabisks, nesamākslots, patiesāks, tātad, stāv ārpus šiem rāmjiem, kurš ir izrāvies no iemauktiem un nogājis no ceļa. Bet tā noiešana no ceļa var būt arī krišana tik zemu, cik iespējams. Tas ir vēl viens dzīves paradokss, ka visi psihie, trakie, dīvainie, dumpinieciskie un sistēmas atstumtie patiesībā ir visnormālākie cilvēki. Viņi ir brīvi, viņos realizējas cilvēks savā īstenajā būtībā, bet tie pareizie ir kaut kas starp robotu, dārzeni un amēbu.

Elīna: Daudzi sagaida, ka māksla viņus iepriecinās, būs smuki un jauki, bet māksla tāda nav. Tu vari aiziet, piemēram, uz teātri vai kino, kur tevi mentāli izvaro, tev ir tik liels līdzpārdzīvojums, ka nemaz nespēj tā uzreiz atiet. Piemēram, uz mani māksla iedarbojas ilgtermiņā. Spilgtākos iespaidus mēdzu vēl ilgi atcerēties, just, par tiem domāt. No kurienes mūsdienu cilvēki rāvuši ideju, ka mākslai jābūt komfortējošai, pacilājošai un klišejas reproducējošai?

Arnis: Kā visā šajā kontekstā ienāk mūzika?

Elīna: Mūzika ir tā mākslas forma, kas mani visspēcīgāk ietekmē, arī fiziski, jo man ļoti bieži, esot koncertos, ir zosāda no tā, cik ārkārtīgi emocionāli es to uztveru. Retu reizi man ir zosāda arī no vizuālās mākslas, bet pārsvārā tomēr no mūzikas. Tas vienlaikus ir kā rituāls, katarse, akts. Tā kā mēs tikko runājām par cilvēka dabiskajiem instinktiem, mūzika ir dabisks katarses rituāls, ko tu vari piedzīvot.

Arnis: Mūzika un dejošana ir senākās kultūras izpausmes, it īpaši Latvijā, kur visam pārējam, tajā skaitā literatūrai, ir salīdzinoši ļoti nesena vēsture. Mūzika ir vistuvāk primitīvajai instinktu pasaulei, no kuras mēs nākam. Ar mūziku mēs piedzimstam, kā zīdaiņi dzirdam un izdodam skaņas, pirms varam normāli kaut ko saskatīt vai paņemt rokās. Visa pārējā māksla ir daudz lielāks sociālais konstrukts, nemaz nerunājot par fotogrāfiju.

Elīna: Gan mūziķus, gan māksliniekus es izvēlējos tikai pēc sajūtām. Dažreiz man liekas, ka nav godīgi, ka mūzikā ir pieļaujams daudz lielāks tiešums nekā vizuālajā mākslā. Mūzika, ko klausos, bieži ir tieša un brutāla, it īpaši hardcore žanrā, kur ir īsi un kodolīgi teksti kā steitmenti, taču mūziku par pārāk lielu tiešumu nekritizē, kamēr vizuālajā mākslā to uztver kritiskāk – ak, skatītājam nav atstāta vieta pārdomām, viss pateikts pārāk burtiski un banāli! Sajūta, ka pret vizuālo mākslu ir daudz vairāk aizspriedumu, lielāka piesardzība, bet pret tiešu mūziku tā neprotestē, lai gan tur notiek daudz radikālākas lietas. Nesaku, ka mākslai vienmēr jābūt tiešai, bet, manuprāt, tiešums nedevalvē darba māksliniecisko vērtību.

Arnis: Es domāju, ka mūzika no mūsu line-up rosina instinktīvo pasauli, kas vairs nav racionāli izskaidrojama. Tā ir eksperimentāla, netipiska, autentiska, un, to klausoties, tev mazliet atslēdzas tas pareizā pilsoņa rāmis un vari brīvi doties iekšējā ceļojumā, būt tuvāk īstajam “es”.

Elīna: Mūzika dod riktīgu draivu, libidālo enerģiju. Programmā ir tikai tās grupas, kas mani seksuāli uzbudina. Mākslas sakarā bieži izskan vārdi “es šo nesaprotu”. Man tas ir apnicis! Kāpēc mēs nevaram atmest šo kompleksu un ideju par saprašanu. Mūziku kā mākslu mēs varam uztvert bez saprašanas, un, piemēram, cilvēks bez izglītības, kas klausās klasisko mūziku, taču tajā brīdī nedomā, vai viņš šo simfoniju saprot vai nesaprot. Taču vizuālajai mākslai ir tā nasta, kas velkas līdzi – ak, man šis atkal ir kaut kā jāsaprot! Rodas sajūta, ka tev ir pienākums kaut ko saprast, bet vairāk vajag domāt par sajūtām, nevis racionāli izskaidrojamām lietām. Saprašanas vietā vajag vairāk just.

Vai Jurģis Liepnieks ir dekadents?

Arnis: Viņš noteikti pieder tai kategorijai cilvēku, kuri ir ļoti tieši, reizēm brutāli un nekaunīgi, un bez mīšanas gatavi ieņemt savu pozīciju, kas var nesaskanēt ar pareizo viedokli.

Elīna: Bet, pateicoties tam, ka Jurģis Liepnieks lasa lekcijas filozofijas fakultātē, viņš mani ļoti iedvesmoja dekadences tēmai. Shout-out Jurģim Liepniekam!

 


 

Arnis: Ko viņš teiktu par mūsu pasākumu?

Elīna: Es domāju, ka viņam patiktu un viņš ar mums iedzertu sātanu mazmeitu urīnu. Jurģim Liepniekam ir parastās optiskās brilles, nevis rozā. Bet vēl lielāks dekadents ir Roberts Svižeņecs, mēs uz viņa fona esam pozeri.

Arnis: Pateicoties viņam, mums ir iespēja ieiet vēsturē, mūsu nākotne ir viņa rokās. Pēc simt gadiem kāds skatīsies mūsdienu fotogrāfijas, un tur būs lērums – visas vienādas, smukas, krāsainas, pareizas, riktīgs korporaķivņiks. Bet te pēkšņi kaut kāds materiāls ar Latvijas kultūras dzīves andergraundu, kas izskatās kā bildēts 19. gadsimtā. Cilvēki skatīsies uz viņa nestandarta fotogrāfijām un tās pateiks priekšā, ka, lūk, tie bija tie nonkonformisti.

Elīna: Cilvēki viņa bildēs bieži nav nofotografēti komplimentējoši, bildes ir tik neizteiksmīgas, bet man patīk viņa attieksme. Sanāk, ka lielākais dekadents nemaz nav mums izstādē. Jā, bet īstie dekadenti ielēks vilcienā jebkurā brīdī. Robert, vai negribi Avotu ielā uztaisīt kādu nelegālu izstādi?

Arnis: Ko tu gribētu, lai pēc simt gadiem runātu par tevi?

Elīna: Mūsdienu dekadentiem ir jābūt nākotnes izglītības sistēmas obligātajai vielai. Ir jāzina Blaumanis, Čaks, Elīna Semane…