Vēlziede

Nezinu, kā citur, bet Rīgā jau kopš rudens visi gaida pavasara ziedoni. Katrs zieds, kurš izlaužas no sasalušās zemes, šeit tiek uzņemts ar milzīgu sajūsmu – bildēts un apdzejots, it kā jūsmotāji paši būtu kaut kādā veidā piedalījušies pie tā izspiešanas un pumpura vēršanas. Vispirms uzzied sniegpulkstenītes savā šķīstajā baltumā, tad lillā krokusi patīkami kontrastē ar atkušņa dubļiem, tad kāds atrod purenes purvā, seko tulpju uznāciens, nevainīgi spodrais ķiršu lietus, tad vēl skaistākās, viegli sārtās ābeles – šī jau ir ziedoņa kulminācija – vēl kādu brīdi reibinošais ceriņu ēters piepilda pasaules telpu, un viss – medusmēnesis ir beidzies. Seksuālas enerģijas piestrāvotais laiks, kad ziedu apdullinošās smaržas aizsegā jāizmanto vienreizējā iespēja… uzsākt dzimumdzīvi un pārkāpt slieksni, pie kura beidzas jaunība. Lai līdz ar skolas izlaidumu iekāptu pieaugušā dzīvē – uzņemtos atbildību, darba rutīnu, rūpes par jaunu cilvēku laišanu un ievešanu pasaulē. Šajā pašā mirklī priecīgajām, bezrūpīgajām dienām pienāks beigas – tās nobirs līdz ar ziedu mākoņiem, izgaisīs līdz ar ilūzijām un savā vietā liks īsto, pragmatisko, augļus nesošo pieaugušā dzīvi, ar kuru, no vienas puses, tiekam baidīti, no otras – mudināti nenokavēt, iesākt īstajā laikā – pirms pieredze iemāca pieņemt izsvērtus lēmumus jeb pirms maigās ziedlapiņas sākušas sēri birt.

Nenoliedzami ziedonis ir visspēcīgākā kampaņa pilsētā – tā laužas iekšā pa visām maņām pat tiem, kuri cenšas neredzēt visus tos pumpurus un nedzirdēt cīruļus; saule ar saviem tūkstoš pirkstiem apglāsta ikvienu, un līdz jūnijam pat visnocietinātākās sirdis mazliet atkusīs un novilks adītās ziemas bikses. Un pat tie, kuri atsakās pavasari traktēt tradicionālistu griezumā, jau aprīlī sāks izjust nelielu stresu – ka tikai, rakstot projektus, nepalaiž garām ziedoņa mirkli. Bet lai vai kā – tas vienmēr ir par īsu vai lietainu, es, piemēram, visbiežāk attopos, kad kastaņu svecītes sākušas jau brūnēt. Bet ko nu par mani. Vēlajiem viesiem ir pieejams jasmīns, kura pārsātinātajā aromātā jau ieskanas sāja nots, tomēr vēl biežāk sanāk attapties jau pie mežrozītēm, kad saproti – nu viss, tas ir pagājis. Kaisles, neprāta un iemīlēšanās spiediens ir garām. Šis ir pats pēdējais pilsētas apstādījums, kuru vēl kaut cik var asociēt ar “pavasari”, precīzāk, ar to, ka nu tam ir pielikts trekns punkts.

Dzīvojot pie vieniem un tiem pašiem apstādījumiem un ar to pašu gadalaiku ciklu, man liekas, es intuitīvi saprotu, ko fotogrāfijas autore Ieva Stalšene grib pateikt, rādot kompozīcijā centrāli iekadrētu vidējo pirkstu šīm izpļekušajām mežrozēm, kuras ar savu lēto parfimēriju šķiet vēl alkaini gaidām savu booty call (nomaldījušos nācēju). Viņa grib pateikt, ka tas viss ir sūds! Viss šis tīruma, baltuma, pirmreizīgās nevainības kults, kurš, pateicoties baznīcas neatlaidīgiem centieniem, joprojām vējo mūsu kopīgajā kultūras telpā, uzurpējot plaukstošo dabu un apelējot pie dabiskā likuma, lai diktētu, kad un ar ko mums kniebties. Viss šis līgavu saderēšanas, izdevīgās dzimtu savienošanas un nevainīgu meiteņu tirgus, kas gadsimtiem eksistējis patriarhiem izdevīgajā iekārtā, var ieskrieties. Viss šis mīts par instinktu mošanos runčiem, kuri pavasarī dzied, un vīriešiem, kuriem “ir vajadzības” un kuri “nevar gaidīt”. Mūsu lauku kaķene atnesas četras reizes gadā, un nedomāju, ka viņa tā darītu, ja būtu pieejama kontracepcija. Toties mežrozīte jau zina, ko viņa grib un ko ar to iesākt.

Nav tāda pareizā laika, nav pirmās un vienīgās reizes. “Nevainības zaudēšana ir nevis vienreizējs notikums, bet gan process dzīves garumā,” saka māksliniece. Nevainības zaudēšana, iespējams, ir vismaldīgākais priekšstats pasaulē. Atceros, kā mēs skolā viena otru mānījām, ka tas jau ir noticis un ka viss nu ir citādāk. Meinstrīma presi salasījušās tīnes, piedzītas ar mītiem par pirmo, īsto un vienīgo. Mītiem par visdārgāko, kas sievietei ir, un kuru tā vien sapņojām atdot kādam. Kaut kādi murgi par maksts gļotu krokām, sapīti kopā ar sapņiem, sajūtām un dzīves piepildījumu, kas dažbrīd, dažās kultūrās skaitās tikai metafora, bet dažās – vairs ne.

Vienīgā vienojošā patiesība starp himēnu un nevainību ir tāda, ka nekas no tā nezūd vienā dienā. Cilvēks mācās un atklāj pasauli visu mūžu, un nekas pie viņa neturas ciešāk kā naivuma ziedlapiņas – mēs ilūzijas zaudējam vēl lēnāk pat par himēna paliekām, kuras dzemdību ceļos turas arī pēc pirmā bērna piedzimšanas.

Es šajā attēlā redzu aicinājumu domāt par nevainību kā pilsētas vai sabiedrības kategoriju, kas līdzīgi kā apstādījumu krūmi ietekmē mūsu visu dzīves kvalitāti. Un ļoti labi saprotu vēlmi parādīt vidējo pirkstu vai jebkuru citu noraidošu žestu iegrožojošajiem pagātnes aizspriedumiem. Vislabāk jau tomēr vidējo pirkstu – simbolisku eriģētu fallu, kuru adatainā meža rozīte pratīs izmantot pēc saviem ieskatiem. Protams, ja gribēs.

* Ievas Stalšenes personālizstāde Nevainība no 24. maija līdz 22. jūnijam skatāma Dom galerijā festivāla Rīgas Fotomēnesis 2022 ietvaros.