Sūds jautājums

Pirms pāris gadiem filozofijas nodaļas studentu vidū bija tendence ļoti detalizēti sarunāties par kakāšanu un izsmeļoši aprakstīt savas nesenākās pieredzes ar šo fizioloģisko norisi. Tā bija pat tik izplatīta prakse, ka tai par godu kāda ezotēriskā lokā rādīta filma, kuru atcerēsies tikai daži izredzētie, guva trešdaļu no sava nosaukuma – Sex, kakas un mēs. Garāmejošie paredzamā kārtā par šīm sarunām bija visnotaļ pārsteigti vai pat šokēti, kas vedina domāt, ka kakas ir tabu. Proti, kaut kas sabiedrības apspiests (vai varbūt drīzāk – no sabiedrības izspiests). Tomēr es šos kuriozus uztveru kā skaistu atgādinājumu, ka fenomenoloģija visā savā nepieejamībā var izstiepties ārpus universitātes gaiteņiem un akadēmiskiem kontekstiem un iezagties ikdienas dzīvē, turklāt iedvesmot arī mākslu.

Māksliniece Evija Ābrama gleznu sērijā Live Poop Die iet soli tālāk. Kā būtu, ja ne tikai mākslas darba nosaukumā figurētu kaut kas tik provokatīvs kā kakas, bet arī saturā? Šķiet, vienīgais veids, kā padarīt darbus vēl radikālākus, būtu iegūt brūno krāsu no kāda salīdzinoši netradicionālāka avota, tādējādi potenciāli iesaistot vēl vienu maņu mākslas pieredzē. Tomēr, kā pierādīja jau garāmgājēju mulsums par kaku sarunām, tam sabiedrība varētu nebūt gatava. Varbūt šo mākslu pat pasludinātu par nepieņemamu, neskatāmu. Vai tātad par sūdīgu?

Izstādes centrālais jautājums ir “Ko nozīmē “sūdīga māksla” – uzgleznota kaka vai skatītāja viedoklis?” Nereti šādu vaicājumu atbildēšanu uztic tieši filozofiem, jo tiek pieņemts, ka viņi, piemēram, orientējas gaumes jēdziena problemātikā un prot skaidrot, kā izpaužas vērtībspriedumi. Tā varētu būt, tomēr tikpat būtiska filozofijas daļa ir saprast, uz ko vispār ir vērts pūlēties sniegt atbildi. Un, šķiet, būtu pavisam piedienīgi šo pašu izstādes jautājumu pakļaut skrupulozākai analīzei.

Pirmkārt, formulētajā jautājumā jau tiek piedāvātas divas iespējamās atbildes versijas. Tā kā pirmā jautājuma puse – “Ko nozīmē “sūdīga māksla”?” – pati par sevi būtu pārlieku plaša (tātad jautājums būtu sūdīgs), variantu piedāvāšana, labvēlīgi raugoties, nav slikts solis kaut vai noorientēšanās labad. Tomēr situācija ir potenciāli maldinoša. Cik var noprast, šī nav jāuzlūko kā stingra disjunkcija – izšķiršanās starp tikai un vienīgi diviem variantiem –, jo visas opcijas nebūt nav izsmeltas. Proti, par “sūdīgu mākslu” taču varētu nosaukt arī darbu, kurā nav uzgleznota kaka, turpretī ar skatītāja viedokli ir mazliet sarežģītāk…

Otrkārt, disjunkcijas būtība neizbēgami paredz, ka vismaz viens no nosauktajiem variantiem ir patiess. “Sūdīgu mākslu” nosaka vai nu kaka, vai arī skatītāja viedoklis. Varbūt abi. Tomēr nekādā gadījumā nevar izrādīties, ka patiess nav ne viens, ne otrs, jo tad jautājums būtu bezjēdzīgs. Attiecīgi, domājot par mākslas kvalitātes kritērijiem, subjektīvisms allaž bijis ērts patvērums. Smalkākā versijā to var aizstāt ar domu, ka katrs izraugās savu mākslas izpratnes paradigmu, un, pārfrāzējot Ābramas vārdus, vienam “sūdīga māksla” ir tāda, kas nav skaista, citam – tāda, kurā neparādās tehniska meistarība, ideju smalkums utt. Šeit polemiski vērts atgādināt, ka nav jau tā, ka mākslinieku un mākslas darbu atlase izstādēm vai dažādiem mākslas notikumiem būtu pavisam patvaļīga. Arī balvu piešķiršana ir, no vienas puses, kvantitatīvs jautājums (jo paredz, piemēram, balsošanu), no otras – kvalitatīvs jautājums (jo paredz novērtējumu, atzinību). Vai līdz ar to glābiņš meklējams lietpratēju skatījumos, un viņu subjektīvismu, pat ja tas ir “objektīvi” pamatots, var nosaukt par autoritatīvu kritēriju? Problēma – arī eksperta viedoklim piemīt potencialitāte izrādīties sūdīgam. Tātad kvalitātes kritērijs, kas neatstāj jautājumu par “sūdīgumu” tikai un vienīgi skatītāja patvaļīgā viedokļa ziņā, ir labākajā gadījumā orientējoša vienošanās, nevis absolūta objektivitāte.

Tomēr dzēlīgāka problēma ir sastopama pašā izstādes jautājuma formulējumā. Treškārt, starp dotajiem dilemmas ragiem pastāv zināma asimetrija. Pirmais rags burtiski konstatē attēloto – uzgleznotā kaka ir “sūdīga” aprakstošā, nevis vērtējošā nozīmē. Jo kakas vienkārši tādas ir. Sūdīgas. Turpretī skatītāja viedoklis par to, kas ir “sūdīga māksla”, neizbēgami ir arī normatīvs. Tas ietver kādus pieņēmumus par to, kas nav sūdīgs, jo viss sūdīgais ir sūdīgs tikai uz nesūdīga fona. Attiecīgi, pretstatīt deskriptīvu un normatīvu valodas lietojumu ir kategoriju kļūda.

Secinājums pēc izstādes centrālā jautājuma valodiski loģiskas izšķīdināšanas – sūds jautājums. Bet varbūt tā arī domāts, jo meta līmenī var vaicāt, ko nozīmē “sūds jautājums”?, tādējādi atstājot “sūdīgumu” dienaskārtībā un mūs – iestigušus tikpat dziļi. Sūds sūdā negrimst.

* Evijas Ābramas izstāde Live Poop Die no 24. maija līdz 22. jūnijam skatāma bārā/grāmatnīcā Bolderāja (Avotu 29) festivāla Rīgas Fotomēnesis 2022 ietvaros.