10 minūtes ar Alekseju Gordinu

Aleksejs Gordins (1989) studējis glezniecību Tallinā un Helsinkos, pašlaik dzīvo un strādā Tallinā. Ieguvis izglītību glezniecībā, Gordins brīvi izmanto dažādus medijus un strādā ar zīmējumu, fotogrāfiju, video un performancēm.

Viņa mākslinieciskās darbības galvenā tēma ir absurdi stereotipiski domāšanas un uzvedības modeļi mūsdienu sabiedrībā. Gordina darbiem gandrīz vienmēr ir naratīvs raksturs, un tie bieži vēsta par aizraujošām vai kaitinošām situācijām. Par vienu no viņa galvenajām tēmām ir kļuvusi mākslas pasaules skarbā realitāte, bet par galveno varoni — pats mākslinieks. Ar melno humoru piepildītās ainas dekonstruē profesionālās mākslas pasaules tēlu kā kaut ko elitāru un krāšņu.

Mākslinieks ir piedalījies izstādēs Igaunijā, Vācijā, Dienvidkorejā, Ungārijā, Krievijā, Somijā, Lietuvā un Latvijā. Viņa darbi atrodas Laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma Helsinkos, Tartu Mākslas muzejā un Lietuvas Nacionālās galerijas krājumā. 2017. gadā Viļņā viņam tika piešķirta Baltijas jauno gleznotāju balva.

Viņa izstāde Es pārdevu divas gleznas, bet nekļuvu laimīgāks no 25. maija līdz 22. jūnijam būs skatāma kultūrtelpā Smilga (E. Smiļģa ielā 34A) Rīgas Fotomēneša laikā.

Kā radās šīs izstādes ideja?

Gandrīz visas manas izstādes tiek veidotas par vienu un to pašu ideju, arī šī nav izņēmums. Savus pirmos darbus par mākslas pasauli un māksliniekiem es radīju pirms 11 gadiem, kad pabeidzu Igaunijas Mākslas akadēmiju un biju diezgan apmulsis un nedrošs par nākotni. Lai sevi nomierinātu, sāku taisīt jokus par mākslas pasauli.

Pa šiem 11 gadiem nekas īsti nav mainījies, un, neraugoties uz godīgu karjeru mākslā, institucionālu atzinību un daudziem projektiem, es joprojām esmu tikpat apmaldījies kā 2011. gadā vai pat vēl vairāk. Tagad es apzinos daudzus jautājumus, kas ir ārpus mākslas burbuļa un kas manas attiecības ar šo pasauli ir padarījuši vēl problemātiskākas. Cilvēki saka, ka māksliniekam visu laiku jābūt nedrošam un pazudušam, lai būtu pietiekami labs. Daudzas manas idejas nāk no šādām interesantām klišejām un stereotipiem.

Kā rodas idejas tavu darbu motīviem un kā tu tās īsteno?

Es pārsvarā strādāju ar atrastiem attēliem. Daudz sērfoju internetā un no dažiem attēliem vienkārši nevaru izvairīties. Manas smadzenes nepārtraukti rada īsas frāzes, saukļus, dzejoļus, teikumus, kurus nepieciešams vizuāli ilustrēt. Tā es apvienoju tekstu un attēlu. Dažreiz, kad neatrodu nevienu interesantu attēlu, es varu uzzīmēt tikai tekstu, pārvēršot burtus par attēliem. Mūsdienu vizuālā kultūra nav nekas cits kā nebeidzama viena un tā paša tēla atkārtota reproducēšana. Vienkāršs attēls un teksts ir kaut kas tāds, kas mums ļoti patīk. Mums vairs nav vajadzīgi gari lasījumi un sarežģītas kompozīcijas. Mana vēlme pēc reālisma glezniecībā nāk no instinktīva nebeidzamās postmodernās replikas nolieguma.

Runājot par video un foto darbiem, es galvenokārt kolekcionēju un dokumentēju kaut ko efemēru un nenoteiktu. Atšķirībā no glezniecības, es nekad neizmantoju atrastu materiālu un veidoju savus datus. Es baidos no laika un izzušanas, tāpēc man atliek tikai dokumentēt un kolekcionēt kaut ko, kas man šķiet intriģējošs.

Kādas ir tavas attiecības ar fotogrāfiju?

Mēs esam draugi. Patiesībā mana pirmā izstāde bija dabas fotoizstāde — sērija, ko veidoju Silent hill estētikā, apvienojot dabas un industriālos elementus. Dabas fotografēšana man ir hobijs, jo esmu arī liels pārgājienu cienītājs. Pateicoties interesei par pilsētu izpēti, sāku dokumentēt pamestas un aizmirstas vietas. Esmu atkarīgs no visa, ko redzu un piedzīvoju, dokumentēšanas. Iespējams, man ir sava veida uzmanības deficīts, tāpēc man vienkārši nepieciešams parādīt cilvēkiem to, ko redzu. Dažreiz es to konceptualizēju kā konkrētu izstādi, piemēram, Rīgas Fotomēnesī es izstādīšu milzīgu fotogrāfiju kolekciju, ko esmu veidojis ar iPhone četru gadu laikā.

Tavi darbi kritizē mākslas pasauli un tās liekulību. Kur tā virzās un kur tajā redzi sevi?

Liekulība ir liela sabiedrības problēma, jo publiski mēdzam uzvesties kādā noteiktā veidā, bet iekšēji esam pilnīgi citas personas. Jau skolā mēs mācāmies spēlēt šo spēli, lai noslēptu savas patiesās jūtas un iekļautos noteiktā naratīvā. Arī karjera mākslā ir ļoti konkrēts naratīvs. Dažkārt kuratori un institūcijas mani neuzskatīja par nopietnu tikai tāpēc, ka mana māksla ir smieklīga un skatītājiem draudzīga. Un kaut kādu iemeslu dēļ mākslai vajadzētu būt nopietnai lietai. Atceros semināru Helsinku Mākslas akadēmijā, kur viena studente stāstīja, ka, iekārtojot savu izstādi, viņa jutusies kā “spēlējoties” un pēc tam jutusies par to vainīga, jo tā nav spēle. Tagad notiek mākslas pasākumi bez alkohola, un es domāju, ka tas tā ir tikai tāpēc, ka spēlei uz brīdi jāatsakās no saviem noteikumiem. “Biznesa” veida liekulībai vajadzētu mainīties uz godīgu rotaļīgumu. Un es palieku kaut kur starp šo biznesu un rotaļīgumu, un man tas viss šķiet ārkārtīgi absurdi. Es runāšu no absurda pozīcijas. Kādam jāiztēlojas Sīzifu laimīgu.

Ko tev nozīmē jēdziens “dekadence”?

Tā kā es nāku no gotu subkultūras, man tas nozīmē dumpiniecisko jaunību. Dekadence bija atbilde pieaugušo konstruktīvismam, bezjēdzīgu noteikumu pilnai pasaulei. Kādā brīdī es pamanīju, ka, mainot dažus burtus vārdā “dekadence”, iegūstam “DecaDance” — sabrukuma deju, kas man šķiet ārkārtīgi skaista. Mūsdienās šim vārdam ir nedaudz negatīva nokrāsa, tas asociējas ar pašnāvību, depresiju, tumšām emocijām. Patiesībā tā rašanās pirmsākumos vārds “dekadence” nozīmēja mākslas un radošās domas atbrīvošanos. Dekadences deja nenozīmēja nāves triumfu kā Dance Macabre, bet gan visa vecā izdzēšanu jaunā labā. Es varu teikt, ka 19. gadsimta dekadence ir 20. gadsimta futūrisma priekšvēstnesis. Vecās dogmas tika sagrautas, un ienāca tehnoloģija. Mūsdienu sabiedrībā es redzu daudz vecmodīgu dogmu, kas būtu jāsagrauj, daudzas koncepcijas vairs nedarbojas, bet sabiedrība turpina tām sekot. Dekadence mums ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk!