Lietu daba

Cilvēki ir vienīgās dzīvās būtnes, kuras apzinās dzīves galīgumu. Mums šis fakts ir jāpieņem ar pilnīgu neaizsargātību. Kā individuālistiskā sabiedrībā var tikt atzīta mūsu personības pārejošā daba? Pirms trim gadiem es nolēmu rast atbildi uz šo jautājumu fotogrāfiju sērijā.

Kad sāku strādāt pie projekta, manai vecmāmiņai tika diagnosticēta demence. Ja mūsu personība pilnībā izzūd mūsu nāves brīdī, tad par demenci varam domāt kā par to sastingušo momentu, pēc kura dienu pēc dienas lēnām attālināmies no sevis. Viņas slimība sevī nes manu baiļu sākumpunktu.

Sākotnējais projekts pavisam lēnām pārtapa par sadarbību ar vecmāmiņu. Fotografēšana un kopā pavadītais laiks palīdzēja mums atjaunot saikni vienam ar otru jaunā veidā. Pēdējo reizi tik intensīvu saikni ar viņu es izjutu bērnībā, kad garlaicīgu braucienu autobusā laikā viņa mani izklaidēja ar izdomātiem stāstiem. Tagad viņa bija bērna lomā, un es viņu vedu uz vietām, kur parasti neņemtu līdzi vecmāmiņu, kura lēni pārvietojas un cieš no demences. Šie ceļojumi viņai ļoti palīdzēja un, iespējams, aizkavēja dažus no smagākajiem demences simptomiem.

Kamēr es vēroju, kā mana vecmāmiņa mainās gan garīgi, gan fiziski, centos rast pieņemšanu, centos izjust pastāvošo kārtību pasaulē, kurā sava loma ir arī dzīves īslaicīgumam.

Šī sadarbība ļoti ietekmēja manu vecmāmiņu, ir attīstījušās arī mūsu attiecības. Lai parādītu šo personisko projekta aspektu, sāku ierakstīt videoklipus. Lai gan es tos neuzskatu par sērijas daļu, manuprāt, ir svarīgi ar tiem dalīties.

Balāžs Turošs (Balázs Turós, 1990) ieguvis bakalara grādu Mahoja Naģa Mākslas un dizaina universitātē, divus gadus dzīvojis Anglijā, pusgadu ceļojis pa Ķīnu. Šobrīd studē maģistratūrā, pasniedz fotogrāfiju studentiem. Viņa darbi bijuši skatāmi Ludviga muzejā, Kapas centrā Budapeštā u.c.