Latvijas fotogrāfija iekaro Parīzi

Starptautiskais fotogrāfijas gadatirgus Paris Photo fotogrāfijas pasaulē ir viens no galvenajiem gada notikumiem, kuru cenšas apmeklēt visi nozarē iesaistītie. Otrs nozīmīgākais fotonotikums ir Rencontres Arlā jūlijā, bet trešais – Unseen Amsterdamā septembrī, kas pirms pāris gadiem piedzīvoja bankrotu un īpašnieku maiņu. Paris Photo notiek kopš 1997. gada, un es turp devos piekto reizi.

Lai arī galvenā Paris Photo funkcija ir pārdot mākslas darbus galerijām, notiek arī daudzi citi notikumi – grāmatu festivāli (Offprint, Polycopies, Vintage Book Fair), izstādes, atklāšanas, prezentācijas, kā arī tīklošanās aktivitātes vai saviesīgi vakari restorānos un bāros. Šoreiz Paris Photo visvairāk pārsteidz nevis māksla, bet gan fakts, ka norises vietā nevar vairs nopirkt glāzi vīna, tikai pudeli, kuras cena ir 44 EUR. Mazāk šokējoši ir atklāt, ka mesē arvien mazāk skatāmas 19. gadsimta fotogrāfijas, kas ierasti ir ejošākā prece, bet dominē fotogrāfija, kādu jau pirms 10 gadiem popularizēja holandiešu žurnāls Foam, proti, tāda, kas runā par fotogrāfijas materiālitāti, košas kolāžas, visādi izgriezumi un miksējumi ar arhīvu foto, jocīgas klusās dabas u. tml. Vintage tagad jau skaitās 80. gadu fotogrāfijas, cieņā joprojām ir vidējā un lielformāta filmu fotogrāfija, arī kvalitatīvas lielformāta izdrukas glītos rāmjos, lielākoties dabasskati. Grāmatām atvēlēts vēl vairāk stendu nekā iepriekš, un tas apstiprina, ka tās ir tikpat nozīmīgas, cik fotogrāfijas kā mākslas objekti. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem pasākums vairs nenotiek greznajā Grand Palais, ko patlaban remontē, bet gan necilā ēkā ar uzpūstu telts piebūvi, kas nosaukta par Grand Palais Éphémère jeb Pagaidu Grand Palais. Lielajā teltī viss liekas saspiests, monetizēts ir katrs kvadrātmetrs uz atelpas zonu rēķina, pat garderobe ir tikai vipiem. Lai kaut cik iegūtu kopainu, ir jārēķinās ar vismaz pusi dienas un nemitīgu berzi lēni plūstošā ļaužu masā.

Trīs lietas šai gadatirgū varētu interesēt Latvijas skatītāju. Pirmā – Kauņas fotogrāfijas galerijas grāmatu stends, kur viens galds veltīts fotogrāmatām no Ukrainas. Dalība galvenajos foto notikumos ir viens no iemesliem, kāpēc lietuviešu fotogrāfiju kaut cik pazīst ārzemēs. Lietuvas kultūrkapitāla fondā fotogrāfijai jau kopš seniem laikiem ir atsevišķa programma (2021. gadā dotācija fotogrāfijas nozarē – 396 157 EUR projektiem, vēl 161 400 EUR – radošajām stipendijām), ar tās atbalstu katru gadu tiek izdotas arī padsmit fotogrāmatas. Kauņas galerijas grāmatām ir savs profils – sociālā melnbaltā dokumentālā fotogrāfija pasteļtoņu auduma vākos, tādā veidā rūpīgi konstruējot Lietuvas fotogrāfijas tēlu kā “Sutkus un viņa skola” starptautiskā apritē. Galerijas pārstāvji saka, ka bez valsts atbalsta šeit piedalīties nevarētu, jo, neskatoties uz lielo redzamību un salīdzinoši labo apgrozījumu, ar grāmatām nav iespējams atpelnīt stendu, kas maksā no 25 000 EUR. Otra lieta ir Ukraiņu Harkivas fotogrāfijas skolas (HFS) klātbūtne Parīzes Alexandra de Viveiros galerijas stendā – Romana Pjatkovkas rotaļīgie akti (atgādina Ralfa Vuļa daiļradi), Viktora un Sergija Kočetovu iekrāsotās padomju laika ainas (Borisa Mihailova stilā), Vladislava Krasnočoka melnbaltie kadri no kara dienām Harkivā (Šilo grupas pārstāvis), Jevgenija Pavlova vīriešu akti no 70. gadu sākuma (kā Bindem, tikai ar vīriešiem) u. c. Ekpozīcijas autors, HFS muzeja direktors Sergijs Lebedinskis gan stāsta, ka viņi šeit neatrodas, pateicoties karam, jo darbs pie šīs iespējas sākās jau pirms gada, kamēr galerija ukraiņu fotogrāfiju pārstāv jau vairākus gadus. Tomēr ukraiņi ir jūtami visur – Eiropas Fotonamā notiek klasiķa Borisa Mihailova retrospekcija, ukraiņi piedalās publiskajās diskusijās Paris Photo, grāmatu stends arī Polycopies u.c. Trešā latviešiem saistošā lieta ir modernisma arhitektūras fotogrāfa Nikolā Grospjē (Nicolas Grospierre) četri fotoobjekti ar ēkām Daugavpilī. Fotogrāfijas tapušas pirms desmit gadiem, un, spēlējoties ar dažādiem skatpunktiem un necaurspīdīgo noformējumu, sveiciešu fotogrāfs atsaucas uz Marka Rotko gleznām. Paris Photo nav neviena latviešu fotogrāfa, galerijas vai grāmatas, bet vismaz ir Rīgas iela Daugavpilī un mūsu padomju mantojums.

Vienlaikus ar Paris Photo notiek fotogrāmatu gadatirgus Polycopies, kas parasti norisinās uz kuģīša Sēnas krastā, bet šoreiz tam blakus uzbūvēta arī paliela telts. Ja pirms trim gadiem šķita, ka Polycopies ir daudz mazāks par stilīgo Offprint, kur galvenokārt piedalās dizaina grāmatu un zīnu izdevēji, tad tagad Polycopies notiek ar vērienu – gandrīz 100 dalībnieku. FK piedalījās divas dienas pop-up formātā, piedāvājot jaunākās Kultkom grāmatas. Galvenās atziņas:
– gadatirgos, kur grāmatu ir tūkstošiem, pats svarīgākais ir vāks, lai grāmatu vispār kāds gribētu atvērt, tāpēc izceļas vāki ar provokatīviem nosaukumiem un bildēm vai jocīgiem steitmentiem;
– gadatirgus formāts ir kā speed dating starp grāmatu un pircēju, priekšroka ir skaidrai idejai un izpildījumam, niansētākiem projektiem ir grūtāk tapt pamanītiem;
– Latviju jauc ar Lietuvu, un mūsu kaimiņiem ir brends ar Antanu Sutku priekšgalā, kamēr Latvija ir melnais caurums bez skaidras identitātes. Tomēr vienmēr atrodas kādi īpatņi, kuri tieši tāpēc meklē Latvijas stendu, jo nekur citur Latvijas fotogrāmatām klāt tikt nevar;
– ar sūdīgu fotogrāmatu var sasniegt plašāku auditoriju nekā ar sūdīgu izstādi, taču tas nenozīmē, ka to arī pirks. Ejošākās lietas – asprātība, eksotika, izcilas kvalitātes attēli un sekss;
– ko varam pārdot no Latvijas? Ne jau garlaicību, tās pietiek arī citur.