Gada pārsteigums fotogrāfijā 2022
Līna Birzaka-Priekule, mākslas zinātniece un kuratore:
Negribas šo likt zem birkas “pārsteigums”, bet drīzāk milzīgs pārdzīvojums ir par ikviena fotogrāfa uzņēmumu karadarbības zonās Ukrainā. Acu priekšā Jevgenija Maloļetkas (Evgeniy Maloletka) fotogrāfija, kurā neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieki 9. martā iznesa ievainotu grūtnieci ārpus bombardētā dzemdību nama Mariupolē. Sieviete un viņas vēl nedzimušais mazulis vēlāk nomira. Tās ir bildes, kas ikdienā neļauj aizmirst karu un kas kļūs par pierādījumiem Krievijas izdarītajos noziegumos pret Ukrainu un cilvēci.
Elīna Semane, māksliniece:
Jurģa Petera instalācija Alternatīvās realitātes RIXC Zinātnes un mākslas festivālā Splintered Realities galerijā kim?. Mākslas darba tēma izriet no dezinformācijas naratīva Krievijas īstenotā militārā iebrukuma Ukrainā kontekstā, kur liela daļa Krievijas iedzīvotāju un tās atbastītāju informācījas nepieejamības un klajas dezinformācijas dēļ dzīvo alternatīvajā realitātē, tāpēc Krievijas armijas karaspēks ir atbrīvotāju lomā. Instalācijā Jurģis Peters izmanto atrastas fotogrāfijas ar kritušajiem Krievijas armijas karavīriem, kur, atsaucoties uz algoritmu iesaisti dezinformācijas izplatībā, izmanto mašīnmācīšanās rīkus, lai no šiem attēliem izdzēstu karavīrus, atstājot fotogrāfijās tikai vidi un nedzīvos priekšmetus, it kā radot jaunu attēlu, tikai bez cilvēka. Manuprāt, šis mākslas darbs ir eksistenciāls un spēcīgs konceptuālās fotogrāfijas un mākslas piemērs, kas ietver sevī ārkārtīgi aktuālu un sociālpolitisku kontekstu.
Zane Onckule, kim? programmas direktore:
Pēc draugu ieteikuma š. g. septembrī Meredith Rosen galerijas (Ņujorkā) nelielajā satelītelpā pilsētas posh-ajā Upper East Side pagrabstāvā apmeklēju Auras Rozenbergas (Aura Rosenberg, 1949) fotogrāfiju izstādi Who Am I? Where Am I? What Am I?. Padsmit lielformāta krāsu fotogrāfijas saturošā izstāde man ir iespiedusies atmiņā kā aizkustinoša, rotaļīga un atsvaidzinoša (lai arī pēc datējuma galīgi ne svaiga). 1995. gadā aizsāktās un savus 25 gadus nekur (?) neeksponētās fotogrāfiju sērijas pamatā ir Rozenbergas sadarbība ar dažādiem mākslas vidē zināmiem autoriem, tādiem, kā Džoana Džonasa (Joan Jonas), Luīze Lavlere (Louise Lawler), Juta Kethere (Jutta Koether), Džons Baldesari (John Baldessari), Maiks Kellijs (Mike Kelley) u. c., kuru bērnus vai tuvu draugu/radu bērnus šie mākslinieki dialogā ar pašiem modelīšiem “(iz)dekorēja”. Bērnu personāžu vidū pamanīju Lenu Danhamu (Lena Dunham), kuras māte māksliniece Lorija Simonsa (Laurie Simmons) šo foto uzskata par meitas “direktoriālo debiju”, taču mans favorīts bija kadrs ar Rozenbergas meitu, kuras ekscentrisko, baby-goth izsmērēto meikapu veidoja man iemīļotais mākslinieks Maiks Kellijs. Šī izstāde aiz košās vizuālās fasādes fona slēpj jautājumus, kas saistīti ar mākslinieciskās darbības robežām, autorību, dažādām sadarbības formām un, protams, fotogrāfijās redzamā augošā organisma intelektuālo un radošo attīstību.
Elīna Ruka, fotogrāfe un žurnāliste:
Mani patīkami pārsteidza, ka izstāžu tapšanā tiek piesaistīts cits savas jomas profesionālis, kas izstādei piešķir papildu vērtību, svaigu skatu un oriģinalitāti, ko autors vai izstādes kurators, pamatoti, ne vienmēr ir spējīgs izdarīt. Konkrēti, izstāde Mēģinājums Latvijas Fotogrāfijas muzejā un Reiņa Hofmaņa izstāde Telpa Nr. 13 ISSP galerijā, kur izstādes scenogrāfiju veidojis Aleksejs Beļeckis.
Roberts Svižeņecs, fotogrāfs:
Agates Tūnas personālizstāde Neredzamu lietu kārtība DOM galerijā. Agate pārsteidza, jo viņas darbs Dīķu māja kopējā ISSP Skolas absolventu izstādē sajūtu ziņa nenolasijās, bet DOM galerijā mākslinieces tēmas ieguva jaunu pārdabisku spēku, klāt nāca jaunas astrālas dimensijas un pabeigtības sajūta.
Valdis Putniņš, fotogrāfs:
Mans gada pārsteigums viennozīmīgi ir Ievas Stalšenes izstāde Pārpratums ceļā pie Dieva kultūrvietā Bolderāja, kuras ietvaros tika eksponētas Ievas fotogrāfijas kopā ar viņas laikmetīgo glezniecību. Tās kontrastaini vibrēja manī kā vērotājā un ķecerīgi sekvencēja manos maņu orgānos, balansējot starp garīgumu un iekāri. Vērojot Ievas darbus, sajutu duālismasa dvesmu, ko, šķiet, māksliniece filigrāni un profesionāli ir “ietamborējusi” fotogrāfijās, sava veida “kodu” kodējumos, ko, šķiet, vērojot esmu uzlauzis!
Aleksejs Muraško, grafikas dizainers:
Tik interesanti un vienlaikus dīvaini, cik daudz ir iespējams uzzināt par Latviju no ārzemju fotogrāfu stāstījumiem. Pirms diviem gadiem tā sanāca ar franču fotogrāfu Džeremī Jungu, kurš izdeva grāmatu par ieslodzītajiem pusaudžiem Cēsu kolonijā (Pāri mūriem) un dabūja par to godalgas Kassel un Unseen Dummy Awards nominācijas. Šogad Jelgavas tipogrāfijā vel ražošanas laikā es nejauši pamanīju vēl vienu brīnumu — dāņa Stiga Stasiga fotogrāmatu Forštate. Šis ir poētisks, un, neskatoties uz vietu un tēmu, ļoti pozitīvs izdevums laikā, kad ielu fotogrāfija Latvijā kā žanrs nomira sen vēl pirms GDPR ieviešanas. Šis izdevums ir labs atgadinājums par to, ka, ja kāds dānis vēl trakajos deviņdesmitajos bijis gatavs riskēt dabūt pa muti no Maskačkas iedzīvotājiem, varbūt vietējiem fotogrāfiem arī ir vērts reizēm novērsties no savas iekšējās pasaules meklējumiem, iziet no komforta zonas un beidzot parādīt kaut ko no ārejās, varbūt bīstamākas, bet svarīgākas, pasaules.
Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:
Rīgas Fotomēneša enfant terrible tēla attīstība un jaunās auditorijas apgūšana, iesaistot alternatīvās scēnas jauniešus. Cita tipa pārsteigums ir jauna enerģija, kuru ienesa ISSP Jauniešu skolas palaišana un divas pusaudžu grupas, ar ko sākām strādāt pavasarī.
Sandijs Ruļuks, fotogrāfs:
Patika C/O Berlin skatāmā izstāde Queerness in photography. Aktuāla tēma, un no izstādes iznācu daudz zinošāks. Bet tepat Latvijā Astrīdas Meirānes slepenā izstāde mazā, tumšā puspamestā telpā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Darbos pamatā ir viens akta zīmējums, bet tālāk fotogrāfijas, kur viņa līdzīgā pozā sabildējusi virkni muzeja dāmas kailas. Man patika paši darbi, bet laikam visvairāk tas, ka izstāde kļūst par tādiem kā slepeniem, puslegāliem svētkiem.
Baiba Tetere, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:
Mani ļoti uzrunāja fotogrāfa Reiņa Hofmaņa un mākslinieka Alekseja Beļecka sadarbība izstādē Telpa Nr. 13 ISSP Galerijā. Hofmaņa fotogrāfijas, kas atklāj fragmentētu interjera savdabību, kopā ar Beļecka telpisko risinājumu apmeklētājam rada vizuālās apziņas transformējošu efektu.
Rūdis Bebrišs, filozofs un publicists:
Iespējams, izvēli motivējis tas, ka izstāde notika pavisam nesen — no 18. novembra līdz 4. decembrim — un ka nospiedums atmiņā vēl ir svaigs, bet man fotogrāfa un digitālā mākslinieka Antona Logvinova izstāde Doņecka: starp mieru un karu Avotu ielā 34b MASA studijas telpās bija patiešām negaidīts pārsteigums. Jau izstādes atrašana prasīja mazu pamaldīšanos un iešanu nepazīstamos iekšpagalmos un kāpņutelpās, un drīz vien šo pieredzi vēl interesantāku padarīja mākslinieciskie veikumi un “dari pats” ētosā ieturētā atmosfēra. Izstāde sintezē dokumentālo un māksliniecisko: fotogrāfijās notvertajām Doņeckas ainavām un objektiem ir piemontēti dažādi sirreāli motīvi un videospēļu tēli, kas parāda, cik absurdi un neticami šķiet notikumi, kas mākslinieka dzimtajā pusē norisinās. Asprātīgi un aizkustinoši.
Arnis Balčus, fotogrāfs, FK redaktors:
Mani patīkami pārsteidza somu fotogrāfa Harī Palvirantas (Harri Pälviranta) grāmata Battered. No dizaina viedokļa tā ir ārkārtīgi klasiska grāmata un, ja tur būtu pilnīgi citas fotogrāfijas, piemēram, par kādu kārtējo globalizācijas skarto ciematu vai ģimenes arhīvu, tā būtu paredzama, šabloniska, garlaicīga. Bet te mēs redzam portretus ar cilvēkiem, kas cietuši dažādās vardarbības izpausmēs naktī – piekauts saunā, iesists ar pudeli, piekauts tirgū, utt. Tik vienkārša ideja, bet tik spēcīgi! Visur plūstošās asinis ir tik vizuāli krāšņas un rezonējošas, ka nekādam pretenciozam dizainam te nemaz nebūtu bijis vietas.
Filips Šmits, fotogrāfs, FK Balvas 2020 ieguvējs:
Rīgas Mazākās galerijas fotogrāfiju izsole. Lieliski, ka pirmo reizi kas tāds tika rīkots saistībā ar fotografiju, bet kopumā bija vilšanās, ka cilvēki ir tik ļoti ekonomiski ietekmēti no enerģētikas karteļa, ka vairumam sabiedrības vairs nav līdzekļu piedalīties šādos pasākumos un solīt darbus, jo visa viņu nauda nonāk caur dividendēm valsts kasē.
Igors Gubenko, filozofs:
Kristīnes Madjares fotogrāfiju sērija Piedzimšana, kas tapusi par godu Rīgas Dzemdību nama 75. gadskārtai. Mani pārsteidza Kristīnes spēja piedāvāt svaigu un netriviālu skatu uz neglābjami nolietotu jaunas dzīvības rašanās tēmu, kas turklāt risināta jubilejas konvenciju iegrožotā kontekstā. Attēlos, kuri dokumentē četru mazuļu nākšanu pasaulē, piedzimšana atklājas kā divdomīgs, ciešanu un laimes piepildīts process. Kristīne tieši un trāpīgi tver gan gaidību emocionālo spriedzi, gan dzemdību sāpju pilnos mirkļus, gan arī dzīvības brīnuma metafizisko dimensiju bez žanram tik raksturīgā salkanuma. Klusi un mierpilni skati sērijā mijas ar burtiskā nozīmē kliedzošiem jaundzimušo portretējumiem, veiksmīgi apdzīvojot man līdz šim nezināmu izstāžu telpu (vēl viens pārsteigums) — Dzemdību nama Balto zāli. Skatot izstādi, uz brīdi pieķēru sevi pie domas, ka labprāt tajā redzētu arī kādu viendzimuma ģimeni, taču, reālistiski spriežot, labi saprotu, kāpēc četru pāru izlasē tādai nav atradusies vieta. Lieku cerības uz nākamās apaļās jubilejas izstādi.
