Tīnas Ērenpreisas (ne)modes

Vai Latvijā ir bijis kāds mūzikas subkultūru “modes izdevums”? Nevaru atminēties nevienu. Ne zīnu¹⁾ Zīns (angl. – zine) jeb fenzīns (fanzine) parasti ir neprofesionāli veidots un pašizdots žurnāls vai avīze, ko rada noteiktas kultūras jomas vai fenomena (piemēram, literatūras vai mūzikas žanra, sporta veida, specifiskas kulinārijas) fani. Latvijas mūzikas zīnu ēra faktiski beidzās ap 2000. gadu sākumu, līdz ar platjoslas interneta ienākšanu mūsu mājsaimniecībās. ērā, ne oficiālajā grāmatniecībā, pat ne internetā. Latvijas Kultūras koledžas fotovirziena audzēknes Tīnas Ērenpreisas grāmatas Nemodes 1 un Nemodes 2³⁾ Tīna Ērenpreisa. Nemodes 2, pašidota grāmata, Rīga, 2022, 40. lpp. (38 krāsainas digitālās fotogrāfijas), A4, glancēts papīrs, tirāža 40, cena ~25 eiro. https://www.instagram.com/whoiseren.spm laikam ir pirmās šajā laukā.

Tie ir DIY izdevumi mūsdienu garā – saturs ir pasūtītāja, izpildījums – kāda print-on-demand interneta kompānija. Klasiskas “ģimenes grāmatas” 20 un 40 eksemplāros, kur ģimenes vietā ir cita veida kopiena: Rīgas jaunā mūzikas scēna, kurai Tīna acīmredzami pati pieder. Ar terminu “scēna” (angl. – scene) mūzikas un akadēmiskajā pasaulē apzīmē muzikālo kopienu, kas grupējas ap noteiktiem žanriem un darbojas noteiktā vietā un laikā. Pētnieki un fani lieto arī tādus jedzienus kā “translokālās” un “virtuālās” scēnas, bet šeit ar “Rīgas jauno scēnu” tiek apzīmētas tās jaunās (pamatā) Rīgas dažādu apakšžanru pankgrupas, kas parādījās 2019.–2021. gadā. Tās ir Pauls Raimonds, Nikotīņi, Tavas Māsas Nāsis, ŠŅK, PXWLL, Grēcīgie Partizāni, Zōna, Lietās, Смерть u. c. Liela daļa to fanu pārklājas, koncerti notiek vienās un tajās pašās vietās (visbiežāk klubos Depo un Republika, siltajā sezonā – Lastādijā). Vairāki to dalībnieki spēlē vai ir spēlējuši vairāk nekā vienā scēnas grupā. Pašidentificējoties arī viņi paši sen lieto vārdu “scēna”. Instagramā ir vismaz divi pašu veidoti konti, kuros tiek reflektēts par scēnu: @scenas.shitposting un @dzeltena.scena. Es apgalvoju, ka tik liela un koherenta scēna Latvijā nav bijusi vismaz 30 gadus.

Nemodes 2 dizains ir maksimāli minimālistisks, daļa tirāžas tiek tirgota nepazīstamiem cilvēkiem, bez tam tā tapusi kā daļa no Tīnas skolas kvalifikācijas darba, un decembrī šīs fotogrāfijas bija skatāmas arī izstādes formātā Vagonu hallē, kad arī notika grāmatas prezentācija. Tāpat kā pirmajā izdevumā, mēs redzam krāsainas vertikāla formāta²⁾ Tas no sākuma izbrīnīja, bet vēlāk tiku apskaidrots, ka tas ir insta formāts. Ja ne visas, tad liela daļa šo foto ir publicētas Tīnas kontā https://www.instagram.com/whoiseren.spm. A4 fotogrāfijas pa visu lappusi ar lakoniskiem paskaidrojumiem, kur norādīti modeļu vārdi, vieta vai pasākuma nosaukums, reizēm vēl kāda detaļa (pirmajā grāmatā bija norādīts katra jaunieša vecums). Modeļi (gandrīz visas fotogrāfijas ir vai nu iestudētas, vai vismaz uzņemtas ar modeļu akceptu) pēc pašas Tīnas vārdiem ir Latvijas alternatīvās scēnas pārstāvji vecuma grupā no 15 līdz 23 gadiem, kas fotogrāfi piesaistījuši ar savu izskatu – apģērbu, sejas krāsojumu, pīrsingu, frizūru un citiem redzamiem vai zināmiem atribūtiem. “Fotografēju smukos cilvēkus, kas nāca uz koncertu,” Tīna stāsta par koncertu Republikā, kur viņa palika uz ielas, jo nebija naudas ieejai.⁴⁾ Arnis Balčus. 5 minūtes ar Tīnu Ērenpreisu, Foto Kvartāls, 20.12.2022., Otrajā grāmatā ir vairāk fotogrāfiju no koncertiem, bet salīdzinoši mazāk tādu, kur modeļi pozē citās viņiem īpašās vietās. Tāpēc tā izskatās dokumentālāka par pirmo, un tās dēvēšana par “modes grāmatu” ir nedaudz maldinoša.

“Grāmata ir turpinājums Latvijas jaunās paaudzes alternatīvās scēnas dokumentācijai šajā dīvainajā laikā – 2022. gadā, kas kā emocionālo nastu apvieno gadiem ilgstošo pandēmiju, neaptverami tuvus militāros konfliktus, kā arī regulāro trauksmi par globālo situāciju – klimata krīzi, dabas katastrofām, sociālajām un ekonomiskajām problēmām,”⁵⁾ Fotoizstādes un grāmatas Nemodes 2 anotācija. Vagonu Halle, Rīga, 2022. gada decembris. vēstīja anotācija Tīnas izstādē Vagonu hallē. Fotogrāfijas gandrīz tikai no 2022. gada vasaras, bet pirmā grāmata iznāca 2022. gada maijā, jau izpārdota.

Kas viņi ir? 90 % rīdzinieki – Rīgas jaunās scēnas pārstāvji. Mūziķi un fani. Meitenes un zēni (ja drīkst lietot tik vienkāršu dalījumu) aptuveni vienādās proporcijās (ja ignorētu bildētos puišus mūziķus, kas pārstāv grupas PXWLL, Jebunte, Adatu Čurātāji, Polycephaly, tad gan proporcija būtu stipri citāda).

Nemodēs 2 gadās arī pavisam vienkārša izskata puiši un meitenes, piemēram, PXWLL vai Jebunte mūziķi, kurus uz ielas neatšķirt no parastiem jauniešiem, kas tērpti nesaplēstās džinsās, jaunās kedās, bez redzamiem tetovējumiem un pīrsingiem. Savukārt ekstrēmākā izskata modeļi izceļas ar intensīvu sejas pīrsingu un tetovējumiem, kā arī īstu un ikdienā valkātu crust⁶⁾ Krastpanks (angl. – crust punk) ir viens no smagākajiem un ekstrēmākajiem pankroka apakšžanriem. Radies pirms 40 gadiem Lielbritānijā. Kanoniskais krastopankera vizuālais tēls ietver dredus, melnas un bezgalīgi novalkātas un gandrīz tikai no ielāpiem sastāvošas drēbes, intensīvi tetovētu un pīrsingotu ķermeni. stila apģērbu. Kā zināms, cita šīs scēnas lielā atšķirība ir sejas krāsošana, balstīta punk, gothic, black metal, anime un nezin kādu vēl stilu aizguvumos un pārmantojumos. Koncertos šādi krāsota ir neliela daļa, bet grāmatā, loģiski, viņi dominē.

Lielākoties fotogrāfijas ir tapušas īslaicīgi ieņemtos anklāvos, kur šāda izskata jaunieši var justies puslīdz droši: Lastādija scēnas koncertu laikā, teritorijas pie Depo vai Republikas ieejas durvīm, grupu mēģinājumu telpas, apkaimju iekšpagalmi, pažobeles vai pamestas industriālās vietas. Daudzi no viņiem tā staigā arī ikdienā, varbūt bez tik masīva seja grima, bet vairums gan jau slēpj vai tik aktīvi neafišē savas kontroversālās estētiskās identitātes šķautnes. Mūsu sabiedrība ir mainījusies, puišu garie mati līdzcilvēkos vairs neraisa bieži sastopamu uzbudinājumu, kamēr vīrietis kleitā joprojām tiek tolerēts vienīgi karnevālā. “(..) gandrīz vai ikviens cilvēks, kurš ģērbjas alternatīvi un veicis ārienes modifikācijas, izvēloties tetovējumus vai pīrsingus, ir kādreiz nosaukts par bulli vai pielīdzināts kādam citam dzīvniekam negatīvā veidā.”⁷⁾ Fotoizstādes un grāmatas Nemodes 2 anotācija. Vagonu Halle, Rīga, 2022. gada decembris.

Ko es redzu Tīnas fotogrāfijās? Pirmkārt, tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka šī scēna pastāv. Otrkārt, labi var izšķirt trīs jauniešu vizuālos tipus: a) ar permanentiem sejas tetovējumiem, pīrsingiem un ikdienā valkātām crust drēbēm (sekoju scēnai jau kādu laiku, tāpēc mani novērojumi nav balstīti tikai šajā bilžu grāmatā); b) koncertapģērba un sejas krāsojuma lietotāji; c) vizuāli “normālie”. Vizuālais tēls, bez šaubām, ne vienmēr liecina par to, ka jaunietis ir pozers, mūziķis, fans, nejauši ieklīdušais vai gan viens, gan otrs, gan trešais. Treškārt, domāju par ko līdzīgu kā Tīna: “(..) liela daļa no viņiem ir vēl bērni, un man ir grūti iedomāties, kā tas ir izaugt šajā fucked up laikā, kad ir kovids un karš.” ⁸⁾Arnis Balčus. Runā jaunais fotogrāfs – Tīna Ērenpreisa. Foto Kvartāls, 3.06.2022. Viņi ir salīdzinoši labklājīgas Rietumu valsts vidusšķiras jaunieši, kuriem acīmredzami nav klājies viegli (arī pirms kovida un kara!), bet kuri ir atraduši savu kopienu (vismaz šim dzīves posmam). Ceturtkārt, autore pati dzīvo, sajūsminās un fiksē scēnu. Piektkārt, gaidām Arņa Balčus grāmatu, jo arī viņš nodarbojas ar šīs scēnas vizuālo dokumentēšanu un izpēti.

Fotomākslas kvalitātes lai vērtē eksperti, un viņi noteikti varētu teikt kaut ko par nekritisku bilžu atlasi, dažām neveiksmīgām kompozīcijām un ekspozīcijām, drukas izpildījumu un varbūt vēl kādu tehnisku vai estētisku neveiklību (ko būtu varējusi mazināt neesošā redaktora vai recenzenta stingrā roka). Mani tas satrauc maz, un pēc gadiem satrauks vēl mazāk. Es pieeju gan ar mūzikas fana, gan ar tā dēvēto antropoloģisko jeb pētnieka skatienu, un galu galā man grāmatas galvenā vērtība ir tās dokumentalitāte. Tīnas Ērenpreisas grāmata ir īsta un taustāma liecība par konkrēta laika un vietas scēnas estētiskajiem ideāliem.

Kā jaunās Rīgas scēnas pētnieks es darbojos ar tiem vizuālajiem datiem, kas ir pieejami: fotogrāfijas un video no sociālajiem tīkliem, personīgajiem arhīviem (ieskaitot paša uzņemtās), “oficiālās” preses un TV. Katrs jauns avotu veids, šajā gadījumā tā ir grāmata, datu korpusu ne tikai palielina, bet arī padara valīdāku. Veidojot grāmatu, fotogrāfs iegulda ne tikai papildu laiku un līdzekļus, bet arī spiests nodarboties ar bilžu atlasi. Tas atvieglo patērētāja darbu. Vizuālā uztvere prasa lielus resursus, un gigabaitus bilžu var tikai šķirstīt, nevis skatīties.

Fotogrāfiju publicēšana grāmatā paredz kaut vai minimālu to aprakstu, jo tu apzinies, ka tas nav albums feisbukā, kuru lielākoties redzēs tikai tavi draugi, kas tāpat jau visu saprot. Fotogrāfiju metadati arī ir vērtīgs datu veids, kurus varbūt nevar vai nevarēs iegūt citādi, jau tagad, publicējot fotogrāfijas sociālajos tīklos, metadati tiek dzēsti. Reti kad instagramā vai feisbukā autors ir papūlējies notagot vai pat anotēt visas izliktās fotogrāfijas, un ne vienmēr tās ir pieejamas ārpusniekiem. Grāmata ir cita lieta. Grāmata nozīmē arī digitālā satura materializēšanu un nodublēšanu.
Līdzšinējā digitālās civilizācijas vēsture mūs māca, ka taustāmas lietas ir ilgtspējīgākas. Ja Nemodes 2 nonāks Latvijas Nacionalajā bibliotēkā, tā tiks iekataloģizēta, būs pieejama ikvienam, bez tam, ļoti iespējams, digitalizēta un noglabāta daudz drošākos serveros un bekapa magnētiskajās lentās, nekā jebkurš indivīds spējīgs nodrošināt savā privātajā digitālajā arhīvā.

Un vēl es domāju par to, kāpēc šī faktiski ir pirmā šāda veida grāmata, lai gan vienmēr ir bijuši fotogrāfi, kas aizraujas ar vietējo scēnu vai vispār subkultūrām, ir tās fiksējuši, lūkojoties caur fotokameras objektīvu (ja tā ir bijusi spoguļkamera). Arī es.