Saskatīt nākotni ir gana. Intervija ar Kseniju Petrovsku
Ukraiņu fotogrāfe Ksenija Petrovska (1988) ir dzimusi Liepājā, kuru viņa atkal apmeklēja pirms pāris gadiem, lai tēva stāstiem, no kuriem viņa bija dziļi ietekmējusies, piešķirtu savu redzējumu un emocijas. Savukārt šajā sarunā pietika uzdot pirmo jautājumu, lai saruna aizritētu raiti, jo Ksenijas, tāpat kā daudzu citu ukraiņu, sirds ir pilna.
Viņa ir studējusi MYPH mākslas skolā un Kijivas Fotogrāfijas skolā. Piedalījusies daudzās izstādēs Ukrainā un Eiropā. GUP Magazine 2021. gadā viņu izvēlējās kā Fresh Eyes European Talent laureāti un 2022. gadā Futures Photography platforma pievienoja viņu savu mākslinieku pulkam. Viņa ir Ukrainas Sieviešu Fotogrāfu organizācijas biedre. Patlaban dzīvo Vācijā.
Tu esot dzimusi Latvijā. Pastāsti, kāpēc?
Jā, esmu dzimusi Liepājā. Mans tēvs tur strādāja, un pēc tam, kad mani vecāki Ukrainā apprecējās, viņi pārcēlās uz Liepāju, un 1988. gadā piedzimu es. Manam tēvam ļoti patika Latvija, viņš vēlējās tur palikt, viņš bija inženieris, bet mana mamma ļoti ilgojās pēc mājām un nevarēja izturēt turienes laikapstākļus. Divus gadus vēlāk mēs aizbraucām atpakaļ uz Ukrainas dienvidiem.
Tātad tu esi no Ukrainas dienvidiem?
Jā, bērnību un jaunību līdz 21 gada vecumam pavadīju Ukrainas dienvidos. Mans tēvs gribēja braukt atpakaļ uz Latviju, viņam patiesi patika gan valsts, gan pilsēta, gan cilvēki. Esmu dzirdējusi daudz stāstu par Latvijas kāpām, miglu, auksto jūru, un man bija sajūta, ka dzīvoju paralēlu dzīvi – savu Ukrainas dzīvi, kā arī sava tēva dzīvi, jo viņā bija tik daudz atmiņu par šo valsti, un tās mani patiesi ietekmēja. Pat, ja es dzīvoju saulainā vietā, vienmēr meklēju kaut ko mistisku un melanholisku. Nevaru to izskaidrot, bet, kad man palika 30, nolēmu, ka jāaizbrauc uz Latviju un jāredz šī mistiskā vieta savām acīm. Es tur pavadīju tikai divas dienas, bet realitāte 100 % atbilda gaidām – es patiešām ieraudzīju šo melanholisko pilsētu. Aizgāju uz ielu, kurā bija dzīvojuši mani vecāki, bet māja, kurā viņi dzīvoja, bija nodegusi. Es uzņēmu pāris bilžu. Mēģināju arī atrast vecāku draugus; mamma iedeva adresi. Izlēmu aiznest dažas ģimenes bildes un atstāju savu telefona numuru, un viņi taču piezvanīja! Man bija iespēja mammu ar šo ģimeni atkal savienot. Viņi bija bijuši ļoti labi draugi.
Man šķiet, ka šie tēta stāsti uz mani un manu vizuālo praksti ir atstājuši zināmu iespaidu. Esmu pieradusi daudz ceļot, 10 gadu laikā esmu nomainījusi, iespējams, pat 20 vietas. Man ir patiešām viegli integrēties jaunā pilsētā vai jaunā valstī. Manas mājas Ukrainas dienvidos ir simboliskas mājas, ļoti sentimentālas. Es varu dzīvot jebkur, bet katru reizi, kad vēlos sajust pašizpausmes sajūtu vai piederības sajūtu, atgriežos Ukrainā, bērnības mājās. Man ir projekts par izcelsmi, kur apskatu māju un piederības konceptu. Domāju, ka nākotnē varētu izveidot projektu Latvijā.
Kad tu pārcēlies uz Vāciju?
No 2015. gada mēs ar vīru dzīvojam daļēji Vācijā, daļēji Ukrainā. Kad sākās Krievijas iebrukums, izlēmām palikt Vācijā finansiālu apsvērumu dēļ, jo mans vīrs te strādā. Viņam ir daudz klientu, un šādā veidā mēs varam atbalstīt Ukrainu un mūsu ģimenes. Es sapņoju būt kopā ar manu ģimeni, bet šobrīd tas nav tik vienkārši.
Kā tu raksturotu savu māksliniecisko praksi?
Mana interese par fotogrāfiju sākās 2018. gadā. Ar fotogrāfijas palīdzību es mēģināju atrast līdzsvaru starp darbu un dzīvi, nosacītu harmoniju apkārtējā vidē, bet, protams, pēc 24. februāra viss mainījās. Bija sajūta, ka dzīve ir apstājusies uz visiem laikiem, ka man nav sajūtas, kā dzīvot, kā būt normālai. Es nesapratu, kā ir iespējams atgriezties pie mākslinieciskās prakses, jo mana fotogrāfija lielā mērā ir par ilūziju, par noslēpumainību un pārvietošanu. Kara pirmajos divos mēnešos es nenofotografējo neko citu, izņemot demonstrācijas. Man bija sajūta, ka man tur jābūt, lai gan es neesmu dokumentālā fotogrāfe. Fotogrāfijas sajūta manī mainījās. Sāku fotografēt kara diensasgrāmatu, kas sastāvēja no manām negatīvajām priekšnojautām, ļaunākā paredzējumiem un seku reģistra. Tā mani pilnībā iztukšoja, mans prāts spēja vizualizēt tikai bailes. Es biju tik vīlusies, bet piespiedu sevi iet ārā un iemūžināt šo stāvokli. Tomēr atgriezties šajā stāvoklī es nevēlos. Tas bija ļoti grūti, un katru reizi, kad šīs fotogrāfijas redzu, es sev jautāju, kas ir noticis ar manu māksliniecisko praksi.
Tavas Kara dienasgrāmatas bildes ir ļoti spēcīgas.
Tās ir lielāka projekta sastāvdaļa, to mēs izveidojām ar citām Ukrainas fotogrāfēm. Drīz mēs to prezentēsim kā kopīgu projektu. Katrai sievietei ir kara dienasgrāmata, un katrai ir sava pieredze – viena ir Kijivā, cita kādā karstajā punktā. Mūsu kopīgais vēstījums var būt stiprāks par individuālu pieredzi.
Lūdzu, raksturo krāsas lietojumu savās fotogrāfijās! Šķiet, tas ir ļoti būtisks.
Taisnība. Projektā At the origins par manu dzimto ciemu, krāsas izmantošana, protams, ir pārspīlēta, lai pavērstu realitāti bērnības atmiņu virzienā, es lietoju īpaši krāsainu pieeju, lai aiztransportētu skatītāju no realitātes uz sapnim līdzīgu pasauli. Man patiesi patīk strādāt ar krāsu, vērot, kā tā ietekmē attēlu. Taču šobrī esmu pilnībā paralizēta un nespēju iesākt. Man ir daudz ideju un šķiet, ka vajag pārstrādāt emocijas ar fotogrāfijas palīdzību. Es gribētu kaut ko izstāstīt par Ukrainas bēgļiem šeit, Vācijā, piemēram. Es šeit esmu brīvprātīgā, dzirdu daudz sāpīgu stāstu un, protams, daudz domāju par karu, bet nevaru iesākt fotografēt, jo tas ir tik sāpīgi, kā arī tik intīmi. Es meklēju īsto veidu, kā runāt par cilvēku personīgajiem stāstiem publiski. Vēlos saglabāt savu vizuālo stilu, bet nevēlos karu padarīt estētisku. Tajā pašā laikā, nevēlos redzēt tikai depresiju. Ukraiņi cīnās par mūsu neatkarību, par mūsu teritoriju, neviens nevar tā vienkārši ierasties mūsu mājās, postīt un iznīcināt mūsu zemi. Es redzu, kā ukraiņi cīnās un cik optimistiski viņi ir, un arī es vēlos savā mākslā būt laipna un parādīt šo optimistisko nākotni. Vienlaikus ir ļoti grūti atgriezties pie šīs nenormālās realitātes, tikt galā, strādāt un visā atrast līdzsvaru.
Es arī vēlos pateikt paldies Latvijai par visu palīdzību un atbalstu, ko tā sniedz, tas nozīmē daudz gan man, gan mūsu cilvēkiem.
Kur tu biji 2022. gada 24. februārī? Ko tu darīji?
Mēs ar vīru bijām ceļā uz Hamburgu. Vēlējāmies pavadīt trīs mēnešus Vācijā. Aizbraucām no Ukrainas janvārī ar nodomu atgriezties aprīlī. Bērnības draudzene man agri no rīta, kad tas sākās, zvanīja reizes 20. Viņa dzīvo Vācijā jau 12 gadus, bet mūsu ģimenes atrodas tajā pašā ciemā Ukrainā. Viņa man izstāstīja, ka krievi ir sākuši bombardēt mūsu lidostu un poligonu. Es nonācu stāvoklī, kurā aizmirsti par savu līdzšinējo dzīvi, varēju domāt tikai par to, kā sazināties ar ģimeni un draugiem. Protams, domāju, kā rīkoties – braukt atpakaļ un kļūt par brīvprātīgo vai palikt Vācijā. Mana ģimene bija ļoti optimistiski noskaņota, un mēs nolēmām palikt un atbalstīt viņus finansiāli, noorganizējot kaut kādu ierasto kārtību, nodrošinot visu ikdienai nepieciešamo, piemēram, medikamentus. Mans ciems ir samērā drošā vietā, lai gan šobrīd Ukrainā nekur nav droši. Hersona ir tikai stundas attālumā, vistuvākā pilsēta ir Mikolajiva, krievi to nemitīgi bombardēja līdz pat septembrim. Raķešu uzlidojumi Mikolajivas lidostai, kas atrodas tikai 10 kilometrus no mana ciema, iznīcināja mājas arī manā ciemā un ietekmēja iedzīvotājus. Viens cilvēks tika nogalināts.
Vai tu esi iesaistījusies kādās mākslinieciskās aktivitātēs, lai palīdzētu Ukrainas armijai un cilvēkiem?
Jā. Mēs Ukrainas Sieviešu Fotogrāfijas organizācijā sākām pārdot NFT bildes, šo projektu kūrē Jana Hrihorenko. Viņa ir spēcīga sieviete. Viņa savienoja Ukrainas fotogrāfes, mēs nopelnām daudz naudas un tērējam to, lai palīdzētu ikvienam, kam vajadzīga palīdzība, lai tiktu galā ar krievu pastrādātajiem postījumiem. Mums ar Mikolajivas fotogrāfu apvienību MYPH, ko dibināja Sergejs Melničenko, ir daudz izstāžu. Viņš ir palīdzējis ar fotogrāfiju pārdošanas iespējām. Mums ir bijušas daudzas labdarības izstādes. Savādi arī, ka kara dēļ mums ir plaša mākslinieciskā dzīve. Es, protams, labprātāk dzīvotu bez mākslas dzīves un bez kara, bet šobrīd mēs varbūt varam piesaistīt uzmanību caur mākslu.
Vai no citiem arī redzi palīdzību ukraiņu māksliniekiem? Kādas ir šīs iniciatīvas? Kādas vēl vēlētos saņemt?
Jā, mūs aicina uz izstādēm, bet arī bez mākslinieciskā darba Vācija palīdz ļoti daudz. Es te esmu brīvprātīgā un redzu, kā valdība mēģina darīt viu to labāko. Protams, tā ir cita mentalitāte, un starp tām ir kaut kāda problēma, bet viņi cenšas saprast un būt draudzīgi, viņi dara tik labi, cik var medicīnas, integrācijas, sociālās palīdzības un dzīvesvietas ziņā. Paliekot kopā, mēs audzējam komunikāciju. Esmu sastapusi tikai labus cilvēkus.
Vai vari pastāstīt vairāk par Ukrainas Sieviešu Fotogrāfu organizāciju?
Jā, to nodibināja Anna Meļņikova 2020. gadā pandēmijas laikā, lai apvienotu fotogrāfes, mūsu ir apmēram 100. Mūsu pirmais projekts bija veltīts pašportretam, lai izpētītu sevi, lai atklātu, vai pašportrets var būt kas vairāk. Protams, nav vajadzības salīdzināt, bet, atskatoties uz pandēmijas fotogrāfijām šodien, tās šķiet naivas, jo mūsu lielākā problēma bija palikt mājās un garlaikoties, ja vien neesi slims ar vīrusu. Tagad saprotu, ka tas bija laimīgs laiks. Lai nu kā, tas bija sākums, lai izpētītu sievietes dabu caur pašportretu. Pēc tam, kad sākās karš, mēs visas sākām kara dienasgrāmatas.
Kādu tu redzi nākotni?
Ir svarīgi, ka es redzu nākotni. Kara sākumā redzēju tikai tumsu. Tagad redzu nākotni, un man ar to pašlaik ir gana. Es redzu nākotni, jo nākotne ir jau tagad, viss ir mainījies. Mēs maināmies, mūsu māksla mainās, ukraiņi mainās, un mēs nevaram atgriezties pagātnē. Mums ir jāturpina cīnīties par mūsu neatkarību, par mūsu tiesībām. Mums nepieciešams cilvēcīgums. Enerģijai nevajadzētu būt graujošai, mums jāatrod veids, kā kaut ko celt. Ir ļoti grūti runāt par nākotni, bet mēs varam, tā ir tepat, rītdiena ir jau nākotne.
