Izejot uz šī gandrīz tukšā ceļa

Izejot uz šī gandrīz tukšā ceļa aplūko pārejas brīdi, kad idilliska aina kļūst par politiskā režīma šausmām. No ābolu novākšanas dārzā līdz asaru gāzei uz ielas. Projektā apvienots fotomateriāls un teksti, kas saistīti ar pastāvīgo starpstāvokli, kas ir migrācijas jēdziena neatņemama sastāvdaļa. Kas notiek, kad esi spiests kaut ko pamest un sākt no jauna citur? Kādus instrumentus izmantot, lai vizualizētu zaudējumu un prombūtni? Kā veidot savu identitāti, ja dialektu, kurā runājat, nepieņem kā valodu? Kaut gan projekts fokusēts uz konkrētas kopienas stāstiem, tas padara redzamu to, kas pārejas kontekstā ir universāls.

Apzinoties reprezentācijas neatbilstības fotogrāfijas politiskajā aparātā — kas skatās un kurš tiek apskatīts —, Orpika izvēlas strādāt, pamatojoties uz uzaicinājumu un sadarbību, nevis esot tur, kur nav piederīga. Viņai tikšanās ir svarīgāka par tās rezultātu. Kopiena tika portretēta tā, kā viņi paši izlēma — tikai tekstā vai arī viņu ikdienas objektu un ainavu fotogrāfijās. Darbs Izejot uz šī gandrīz tukšā ceļa raisa pārdomas par kaimiņattiecībām, migrācijas pieredzi un to, kā daudzveidība var apvienot cilvēkus.

Saistībā ar 2020. gada vēlēšanām Baltkrievijā un tām sekojošo protestu vilni, kā arī notiekošo bēgļu krīzi uz Polijas austrumu robežas, publiskajās debatēs atkal un atkal tiek uzdoti jautājumi par starpnozaru solidaritātes jēdzienu un robežām. Kaimiņi, kurus Eiropas iedzīvotāji uzskatīja par svešiniekiem, kļuva pazīstami. Orpika nolēma atteikties no poļu valodas, kurā tika veiktas intervijas, un skatītājiem atstāt tikai tulkojumu angļu un baltkrievu valodā, jo svarīgi bija padarīt stāstus pieejamus un vienlaikus atsaukties uz valodu, kas daudziem simbolizē baltkrievu brīvību.

Monika Orpika (1997) ir poļu vizuālā māksliniece, kura dzīvo un strādā Hamburgā. Viņas darbi atrodas laikmetīgās mākslas, pētniecības un sociālās prakses krustpunktā. Orpika strādā ar fotogrāfiju, grāmatu, tekstu un skaņu.