Latvijā par prezidentu ievēlēts mākslīgais intelekts*
Pēdējais karstākais notikums fotogrāfijas nozarē globālā mērogā ir vācu fotogrāfa Borisa Eldagsena atteikšanās no Sony Pasaules fotogrāfijas balvas un atzīšanās, ka attēls veidots ar mākslīgā intelekta (AI) palīdzību. Taču fotogrāfs nebija apgājis noteikumus, jo konkursā varēja iesniegt attēlus, kas radīti ar jebkuru ierīci, un atteikums nebūt nebija domāts kā vainas atzīšanas akts, bet gan mēģinājums rosināt diskusiju par to, ko darīt ar AI attēliem, kā rīkoties šādiem konkursiem, kā šādus attēlus vērtēt, vai tiem nevajadzētu izdomāt jaunu nosaukumu, kāda ir fotogrāfa loma AI kontekstā u. tml. Jo, spriežot pēc fotogrāfa publiskotajām sarakstēm, Sony konkursa organizatori sākumā nav sapratuši, ka uzvarējušais attēls ir radīts ar AI, bet vēlāk gribējuši šo faktu noklusēt, par ko fotogrāfs nav bijis mierā. Rezultātā šis kļuva par notikumu vadošo pasaules mediju pirmajās lapās, pat Delfi pacentās izveidot ziņu. Droši vien Sony konkursa organizatori baidījās, ka AI attēla uzvara diskreditē fotogrāfus un fotokameru ražotājus, taču beigās par muļķiem pataisīja paši sevi, apliecinot, ka vadoša tehnoloģiju kompānija absolūti nav gatava runāt par mākslīgo intelektu, kamēr Eldagsens kļuvis par varoni, jo aicina domāt par nākotnes scenārijiem.
Uz šī fona no 1. līdz 31. maijam norisināsies Rīgas Fotomēnesis ar projektu Mākslīgā intelekta Latvija. Tas aktualizēs gana daudz jautājumu, kas saistīti ne vien ar fotogrāfijas vai mākslas, bet arī Latvijas un pat visas civilizācijas nākotni. Uzreiz jāteic, ka Fotomēnesis nebūs kaut kāda tehnoloģiskās virtuozitātes paraugstunda, kur varētu skatīties, cik skaisti darbi kādam sanākuši. Ne gluži. Būs daudz briesmīgu darbu. Kāpēc?
Pirmkārt, lai arī AI ir rīks, to tomēr ir izgudrojis cilvēks, kas tam arī devis zināmu datu apjomu, ar ko operēt. Datu apjoms par Latviju, bez šaubām, ir ierobežots, un tukšumi tiek aizvietoti ar pieņēmumiem no tipiska amerikāņu vidusmēra iedzīvotāja pozīcijas par to, kas mēs esam. Taču šādi sanāk ne tikai tāpēc, ka amerikāņu/ķīniešu rīcībā ir maz datu par Latviju, bet arī mēs paši uz tiem sēžam kā suns uz siena kaudzes. Latvijas likumdošana muzejos un arhīvos esošās fotogrāfijas ir padarījusi par komercobjektu, kas nav brīvi pieejams tiešsaistē. Tātad mēs paši ierobežajam pieeju mūsu vēsturiskajai atmiņai, kas varētu veidot daudveidīgāku, aizraujošāku, interesantāku Latvijas tēlu.
Otrkārt, tas, bez šaubām, ir arī mana kā fotogrāfa vai mākslinieka uzstādījums, redzējums. Lai arī AI attēlu ģeneratori ir radījuši attēlus par ļoti vienkāršām un nevainīgām tēmām, piemēram, “Latvijas zinātne” vai “Latvijas politika”, tā ir mana atlase un kontekstualizācija. Šeit ir vieta diskusijai par AI lomu mākslā, vai AI ir tikai rīks, vai tomēr arī mākslinieks, kā AI radīta māksla ietekmēs mākslas ekosistēmu, un vai nākotnē vispār vēl vajadzēs fotografēt. Ļoti iespējams, ka tie, kas kaut ko fotografēs ar kameru, būs tādi paši dīvaiņi, kas tagad ar kaut kādām jocīgām kamerām uz melnbaltās filmiņas taisa “sūdīgas” bildes. Kāpēc kaut ko fotografēt, ja to var radīt uzreiz bez īpašas piepūles? Plašākā mērogā mēs varam domāt par to, kā AI izmainīs priekšstatus par realitāti, kā arī jēdzienus “patiesība” un “īstenība”.
Treškārt, AI bieži uztrāpa uz to, kā ir, taču mēs to izvēlamies neredzēt vai negribam atzīt, ka tā ir. AI veidotie “dokumenti” dod iespēju uz sevi paskatīties no malas, daudzos gadījumos identificēt “problēmu”, kamēr citi AI rīki varētu, piemēram, politiķiem un ierēdņiem paplašināt redzesloku, lai atrastu pareizos risinājumus izbēgšanai no bēdīgās nolemtības. Mākslīgā intelekta rīks ChatGPT uz manu jautājumu, kapēc Latvija ir atpalikusi, atbild diezgan pašsaprotami – valsts attīstību, pirmkārt, ietekmē laba izglītības sistēma un jūtamas investīcijas zinātnē. Ja valsts šīs nozares ir pametusi novārtā, nevar būt runas par ekonomikas brīnumu vai attīstības progresu. Politiskā līmenī mēs pat neesam atrisinājuši kaut kādas cilvēku pamattiesības, piemēram, pieņemot kaut vai to pašu nelaimīgo Stambulas konvenciju, lai aizsargātu sievietes no vardarbības, kamēr attīstītajā pasaulē vairs nav aiz kalniem laikmets, kurā vecāki var ģenētiski modificēt savus bērnus, bet sievietei pašai dzemdēt būs vecmodīgi. Iespējams, ka cilvēka pamattiesības būs iespēja dzīvot viņa izvēlētajā realitātē. Progress ir kā ceļa rullis, kas asfaltē ceļus. Latvijā mēs vēl spītīgi iestājamies par zemes ceļiem ar bedrēm, un to saucam par mūsu nacionālo bagātību, bet asfaltētie ceļi tiek uztverti kā destruktīvas Rietumu vērtības. Asfaltu liekam ar gariem zobiem un tā, lai tas kalpo pēc iespējas īsāku laiku. Lūk, esam atklājuši, kāpēc tie ceļi mums tik drausmīgi.
Mākslīgais intelekts fundamentāli izmainīs pasauli. Vienā scenārijā mēs sasniegsim stadiju, kad AI un roboti būs pārņemuši jau tik daudz cilvēka funkciju, ka cilvēks varēs mazāk strādāt un vairāk pievērsties sev – sevis izglītošanai, radošām aktivitātēm un izklaidei. Tas mainītu līdzšinējo priekšstatu par dzīves jēgu, kas pamatā balstīta darbā. Otrā – AI pakāpeniski pārņems arī lielāko daļu cilvēka smadzeņu funkciju, atstājot cilvēkam vienīgi emocijas. Iestāsies paradokss, ka būsim gana advancēti kā civilizācija, taču bez tehnoloģijām un AI – pilnīgi idioti.
* virsrakstam nav saistības ar šā brīža realitāti
