Runā jaunais fotogrāfs – Polina Kirejeva
Polina Kirejeva, kura sociālajos tīklos sevi dēvē par Efimchenko, ir 21 gadus jauna fotogrāfe, ieguvusi bakalaura grādu žurnālistikā Rīgas Stradiņa universitātē. Ikdienā raksta portālam rus.Delfi.lv un strādā par komunikācijas speciālisti Alberta koledžā. Bijusi praksē Latvijas Televīzijā, kā modele piedalījusies Riga Fashion Week, filmējusies īsfilmā Let Him Out, bet pērn savu foto sēriju Vicious Virgin Mary izstādījusi galerijā Masa. Patīk fotografēt skaistus cilvēkus neglītās vietās.
Kā tu pievērsies fotogrāfijai?
Fotogrāfijai pievērsos diezgan nejauši. 17 gadu vecumā iepazinos ar diviem puišiem, kuri diezgan nopietni (vismaz man tā likās) nodarbojās ar filmu fotogrāfiju. Man tāda fotogrāfija bija pavisam jauna un nezināma, tomēr biju ziņkārīga, tāpēc nolēmu arī pamēģināt. Tajos laikos filmiņas bija samērā lētas, tāpēc fotografēju ļoti daudz. Sākumā pārsvarā draugus tusiņos un ceļojumos, vēlāk pievērsos plānotām cilvēku fotosesijām un degradētas urbānās ainavas fotogrāfijai.
Kāda veida fotogrāfija vai māksla tev patīk?
Nevarētu teikt, ka ir kādi fotogrāfijas žanri, kas patīk vislabāk. Tas atkarīgs no fotogrāfa. Piemēram, vienmēr domāju, ka mani neinteresē modes fotogrāfijā, tomēr nesen atradu modes fotogrāfi, kuras bildēs tiešām iemīlējos. Pēdējā laikā mīļākie tomēr ir cilvēku portreti un degradētās urbānās ainavas fotogrāfija.
“Pamata” (kā es to saucu) māksla, piemēram, gleznas un skulptūras mani pagaidām nesaista. Vairāk patīk tas, kas ir līdzīgs reālajai dzīvei: fotogrāfija un dokumentālās īsfilmas.
Kā tu izdomā, ko un kā fotografēt?
Stulbi, bet godīgi – nekā. Tā visbiežāk ir nejauša iedvesma. Es bieži un daudz staigāju pa Rīgas mikrorajoniem, meklējot interesantas lokācijas. Manā izpratnē interesanta vieta ir pēc iespējas neglītāka, piesārņota un kopumā degradēta ainava. Runājot par cilvēkiem, fotografēju tādus, ar kuriem baidos kādreiz pazaudēt kontaktus, bet ļoti vēlos saglabāt viņus savā atmiņā. Jocīgi, bet ar lielāko cilvēku daļu, kurus bildēju, vai nu vispār vai gandrīz vairs nesarunājos. Runājot par kadrēšanu, rakursiem u. tml. – te ir pilna improvizācija. Vienkārši skatos skatu meklētājā un vai nu spiežu pogu, vai nē.
Pastāsti par savu projektu Skaistuma deformācijas?
Īstenībā tas nav kāds plānots un pārdomāts projekts. Tam arī nav konkrēta vārda. Bet jā, varētu to nosaukt Deformācijas. Vienkārši laikā gaitā pamanīju, ka man patīk fotografēt cilvēkus (biežāk meitenes) neglītās vietās. Šo savu kaislību skaidroju ar to, ka vēlos negatīvi šokēt ar savu fotogrāfiju. Redzot šī “projekta” fotogrāfijas, cilvēki bieži komentē: “Nu kāpēc tu tik skaistu meiteni tik skaistā kleitā fotogrāfē tādā miskastē?”. Un man šī reakcija ĻOTI patīk. Es personīgi esmu pārsātināta ar skaistām bildēm no skaistām vietām. Galu galā, tas ir mūsu dzīves atainojums. Mēs visi skaisti ģērbjamies un pērkam dekorācijas mājai, bet dzīvojam valstīs un pasaulē, kurā ir patriarhāts, bads, pedofīlija, rasims un homofobija.
Ko tev devušas studijas RSU?
Sapratni, ka nevēlos būt žurnālists Latvijā. Sapratu, ka esmu vairāk radošs cilvēks un nemācēšu strādāt tikai un vienīgi ar tekstu. Tomēr, pateicoties RSU, vienu semestri studēju Bulgārijā, Amerikāņu universitātē Blagoevgradā. Tur sapratu, ka žurnālistika nav tikai teksti un visaptveroša neitralitāte. Tā ir viss kas. Žurnālists var gan fotografēt, gan filmēt, gan zīmēt un pat dziedāt. Te es sapratu, ka man nevis nepatīk studēt, bet man nepatīk studēt diemžēl tieši RSU. Tāpēc milzīgs paldies RSU par to, ka palīdzēja saprast, kas man tiešām patīk.
Ko tu kā jaunais fotogrāfs uzskati par lielāko izaicinājumu?
Tiem, kas nodarbojas ar filmu fotogrāfiju, lielākais izaicinājums ir izmaksas. Pirms pāris gadiem es pati tērēju divas filmiņas mēnesī, pati tās arī attīstīju. Tagad vairs to nevaru atļauties. Parāk dārgi. Skumji arī, ka visbiežāk mēs strādājam kādā ne īpaši patīkamā darbā, lai vienkārši nopelnītu naudu hobijam – fotogrāfijai, bet tas taču ir normāli, gandrīz visi tā uzsāk.
Kur tu redzi sevi pēc 10 gadiem?
Manā ideālajā pasaulē pēc 10 gadiem esmu dokumentālā fotogrāfe, kas ceļo uz mazāk attīstītām valstīm un fotogrāfijās atspoguļo to sociālās problēmas. Brīvajā laikā es labprāt nodarbotos ar kaut ko līdzīgu manam projektam Deformācijas, kā arī vienkārši klaiņotu pa ielām un fotografētu. Galvenais, lai pietiktu naudas filmiņām!
