Šajā personisko stāstu krājumā tiek pētītas attiecības starp jauniešiem un reliģiju Ungārijā — vai kulta priekšmetiem viņu mājās patiesi ir nozīme vai arī tie ir tikai dekorācijas. Intervēto vidū ir gan tādi, kas aktīvi praktizē kādu konkrētu reliģiju, gan tādi, kas garīgumu pēta katrs savā unikālā veidā. Viņi dalās pieredzē par organizētām reliģiskām kopienām, personīgo ticību un dzīves jēgas meklējumiem. No tradicionālo reliģisko struktūru apšaubīšanas līdz mierinājuma meklēšanai mākslā vai personīgajā garīgumā — katrs cilvēks mēro savu ceļu, līdzsvarojot galvenokārt jūdaisma un kristietības ticību ar mūsdienu dzīves realitāti.
Annamari un Deniss
Annamari bērnībā reliģija sākotnēji šķitusi apgrūtinoša, bet ar laiku kļuva par būtisku dzīves sastāvdaļu. Viņa uzsver nepieciešamību ticēt kaut kam dievišķam un mierinājumu apjautā, ka viņa viņa nav viena.
“Bērnībā apmeklēt baznīcu man šķita mazliet apgrūtinoši. Būt reliģiozai manā vecumā nebija forši, bet es to varēju iekļaut savā tēlā. Varu dot Dievam tādu izskatu, vidi vai stilu, kādu vēlos; galvenais ir tas, ka es ticu kaut kam dievišķam, kas mani atbalsta.
“Man noteikti ir nepieciešams kaut kam ticēt; es nevarētu turpināt dzīvot, ja tur būtu tikai gaiss. Tur augšā ir jābūt kādam, ar ko es varu aprunāties; es negribu būt viena.”
“Man noteikti ir nepieciešams kaut kam ticēt; es nevarētu turpināt dzīvot, ja tur būtu tikai gaiss. Tur augšā ir jābūt kādam, ar ko es varu aprunāties; es negribu būt viena.”
Deniss, kurš jau kopš agras bērnības pētījis dažādas reliģijas un meditējis, uzskata sevi par ateistu. Meditācija viņam sniedz ieskatu dzīvē, un jautājumus par ticību pārdabiskam dievam viņš uzskata par sekundāriem.
“Pirmo reizi es atklāju reliģiju, kad ieradāmies ASV un mums palīdzēja kristiešu ģimene. Viņi mani uzreiz kristīja, lai pārliecinātos: kas zina, kas ar šo bērnu notiek. Mācījos ebreju vidusskolā, izpētīju visas iespējamās reliģijas, jo tas ir aizraujoši. Cilvēces attīstība, kolektīvā apziņa, manipulācijas ar cilvēkiem. Bet būtībā es neticu nevienam pārdabiskam dievam. Sapratu, ka esmu ateists. Es regulāri meditēju kopš 13 vai 14 gadu vecuma, un šie jautājumi, vai es kaut kam ticu, ir ārpus manis. Būtībā es ticu visam un nekam. Meditācija dod ieskatu dzīvē, un šie jautājumi kļūst otršķirīgi.”
Daniela ceļojums ilustrē viņa saskarsmi ar dažādām reliģijas interpretācijām, sākot no ģimenes piederības Faith church un beidzot ar mācībām reformātu vidusskolā un dzīvošanu katoļu kopmītnē. Viņš iesaistās reliģiskās audzināšanas stundās un atrod mierinājumu dažādu doktrīnu un lasījumu izpētē.
“Es piedzimu 2000. gadā, aptuveni tajā laikā, kad mana ģimene pievienojās Faith church. Esmu no ciemata Ungārijas austrumos, mēs piederam pie tur esošās romu ticības draudzes. Es mācījos reformātu vidusskolā, pašlaik studēju sociālo darbu Budapeštas Ebreju studiju universitātē, un kopmītne, kurā dzīvoju, ir katoļu. “
“Agrāk, īpaši vidusskolā, mani mulsināja daudzās reliģijas interpretācijas, piedzīvoju lielu reliģisko parādi. Iemācījos to, kas skolā bija jāiemācās, bet dzīvot bija pavisam kas cits, man bija jāapgūst Faith church doktrīnas. Apmeklēju reliģiskās audzināšanas nodarbības priestera vadībā. Pēdējo reizi tēma bija “Jāņa evaņģēlijs”, tā bija par mīlestību, un es jutos labi, neatkarīgi no tā, ka runāja priesteris. Tagad es labāk šo to varu saprast.”
Emī vēlas dziļāku jēgu dzīvei, bet noraida stingru un represīvu pieeju ticībai. Viņa cenšas atrast līdzsvaru starp savu jaunības dzīvesveidu un saikni ar Dievu.
“Man ir svarīgi, lai manai dzīvei būtu dziļāka jēga, kurai es varu ticēt un rīkoties, bet ne stāvēt taisni un apspiesti un pastāvēt šādi. Jūtos kā autsaidere vai drīzāk kā starpniece.”
Es dzīvoju tāpat kā citi 29 gadu vecumā, dzeru un ballējos ar draugiem, bet tajā pašā laikā pieķeršanās Dievam veido būtisku manas dzīves daļu. Būt kontaktā ar sevi un ar Dievu ir svarīgāk, viss pārējais ir otršķirīgs.”
Emīlijas reliģiskā izcelsme atspoguļo viņas ģimenes sarežģīto vēsturi, jo viņai ir ebreju senči un kristīga audzināšana. Viņa atklāti stāsta par saviem Telavivas apmeklējumiem un kristīgo ticību, uzsverot savas garīgās identitātes daudzšķautņainību.
“Teorētiski visi manā ģimenē ir kristieši, lai gan lielākā daļa mūsu senču bija ebreji. Viņi to noliedz un par to runā tikai slepus, īpaši mana tēva ģimenē. Viņš bija ļoti uzticīgs kristietis. Arī es esmu uzaugusi kā kristiete, taču arī apmeklēju Telavivu.”
“Teorētiski visi manā ģimenē ir kristieši, lai gan lielākā daļa mūsu senču bija ebreji. Viņi to noliedz un par to runā tikai slepus, īpaši mana tēva ģimenē. Viņš bija ļoti uzticīgs kristietis. Arī es esmu uzaugusi kā kristiete, taču arī apmeklēju Telavivu.”
Lillas un Jānoša stāsts atklāj, ar kādiem izaicinājumiem viņi saskārās reliģiskajā kopienā. Sākotnēji viņi ievēroja stingrus noteikumus, piemēram, atturējās no dzimumakta pirms laulībām
Tomēr viņu attiecības cieta, tāpēc Lilla atcēla saderināšanos un meklēja mierinājumu pie Jānoša labākā drauga. Laika gaitā viņi jutās vīlušies savas kopienas hierarhijā un karjeras virzībā, un galu galā meklēja glābiņu mākslā.
Skolotāja Triksi stāsta par pieredzi garīgo rekolekciju laikā, kad tika vizualizēts Turīnas līķauts, kas izstaroja augšāmcelšanās gaismu. Iedvesmojoties no šīs tikšanās, viņa uzzīmē attēlu, lai atgādinātu sev, ka, mācot bērniem par Dievu, ir jāizstaro Jēzus mācība. Viņa arī rod mierinājumu smaidošajā Kristū pie krusta, kas simbolizē izturību grūtību priekšā.
Skolotāja Triksi stāsta par pieredzi garīgo rekolekciju laikā, kad tika vizualizēts Turīnas līķauts, kas izstaroja augšāmcelšanās gaismu. Iedvesmojoties no šīs tikšanās, viņa uzzīmē attēlu, lai atgādinātu sev, ka, mācot bērniem par Dievu, ir jāizstaro Jēzus mācība. Viņa arī rod mierinājumu smaidošajā Kristū pie krusta, kas simbolizē izturību grūtību priekšā.
“Pagājušajā gadā garīgo rekolekciju laikā es piedzīvoju apgaismību, redzot, kā Turīnas līķauts izstaro augšāmcelšanās gaismu. Šis Jēzus tēls ir līdzīgs negatīvam fotogrāfijā. Es uzgleznoju attēlu, kura pamatā ir šī līķauta attēls. Rezultātā, kad bērniem mācu par Jēzu un Dievu, jūtu, ka man ir jāizstaro Viņa gaisma. Šo zīmējumu esmu novietojusi spoguļa priekšā, lai no rīta atgādinātu sev par šo domu, lai apzinātos, ko attēloju.”
“Pagājušajā gadā garīgo rekolekciju laikā es piedzīvoju apgaismību, redzot, kā Turīnas līķauts izstaro augšāmcelšanās gaismu. Šis Jēzus tēls ir līdzīgs negatīvam fotogrāfijā. Es uzgleznoju attēlu, kura pamatā ir šī līķauta attēls. Rezultātā, kad bērniem mācu par Jēzu un Dievu, jūtu, ka man ir jāizstaro Viņa gaisma. Šo zīmējumu esmu novietojusi spoguļa priekšā, lai no rīta atgādinātu sev par šo domu, lai apzinātos, ko attēloju.”
Vera, lai gan neuzskata sevi par reliģiozu, savas sienas noklāj ar ikonām, jo tās viņai atgādina par siltumu, ģimenes kopību un māju sajūtu, kas saistīta ar viņas pareizticīgās vecmāmiņas dzīvokli.
Vera, lai gan neuzskata sevi par reliģiozu, savas sienas noklāj ar ikonām, jo tās viņai atgādina par siltumu, ģimenes kopību un māju sajūtu, kas saistīta ar viņas pareizticīgās vecmāmiņas dzīvokli.
“Ikona man ir sinonīms mājām. Manas pareizticīgās vecmāmiņas dzīvoklis ir pilns ar tām, un viņa man dāvina vienu uz katriem svētkiem. Tajās ir siltums, atmiņas par labāko mājas ēdienu un smiekliem pēc ģimenes strīdiem. Neesmu reliģioza, bet ikonas man ir, iespējams, tieši šīs māju sajūtas dēļ.”
Sofi meklē savu garīgo saikni, pētot dažādas kopienas un apmeklējot Bībeles nodarbības. Tomēr viņa šaubās par savas ticības formalizēšanu ar kristībām un meklē mierinājumu savās materiālajās lietās.
Sofi meklē savu garīgo saikni, pētot dažādas kopienas un apmeklējot Bībeles nodarbības. Tomēr viņa šaubās par savas ticības formalizēšanu ar kristībām un meklē mierinājumu savās materiālajās lietās.
“Es nepārtraukti meklēju. Es ticu augstākajam spēkam jeb Dievam, esmu apmeklējusi Bībeles stundas, jo man bija interesanti, bet neesmu kristīta un nedomāju, ka kādreiz būšu. Esmu izmēģinājusi vairākas kopienas, bet nevienā no tām nejutos kā uz sava ceļa. Manas materiālās vērtības man ļauj justies ērti vai arī man tās vienkārši patīk kaut kādu iemeslu dēļ.”
“Es nepārtraukti meklēju. Es ticu augstākajam spēkam jeb Dievam, esmu apmeklējusi Bībeles stundas, jo man bija interesanti, bet neesmu kristīta un nedomāju, ka kādreiz būšu. Esmu izmēģinājusi vairākas kopienas, bet nevienā no tām nejutos kā uz sava ceļa. Manas materiālās vērtības man ļauj justies ērti vai arī man tās vienkārši patīk kaut kādu iemeslu dēļ.”
“Es nepārtraukti meklēju. Es ticu augstākajam spēkam jeb Dievam, esmu apmeklējusi Bībeles stundas, jo man bija interesanti, bet neesmu kristīta un nedomāju, ka kādreiz būšu. Esmu izmēģinājusi vairākas kopienas, bet nevienā no tām nejutos kā uz sava ceļa. Manas materiālās vērtības man ļauj justies ērti vai arī man tās vienkārši patīk kaut kādu iemeslu dēļ.”
Eva Sombata (Éva Szombat) ir fotorāfe no Budapeštas. Viņa ieguvusi maģistra grādu fotogrāfijā Mohoja-Naģa Mākslas un dizaina universitātē un studējusi vizuālo komunikāciju ESAG Penninghen Parīzē. Savos darbos viņa pēta laimes un garīgās labsajūtas fenomenu. Viņas darbi bijuši izstādīti Ņujorkā, Jeruzalemē, Milānā, Lisabonā, Vīnē, Ženēvā, Bogotā un citur.
