Trīsdesmitkautkas
Šajā sērijā pētīju trīsdesmitgadīgo sieviešu mīlas sarežģījumus. Es pievēršos tieši trīsdesmitgadīgām sievietēm, kuras varbūt citiem rada iespaidu, ka dzīvo savu dzīves labāko laiku, bet patiesībā jūtas briesmīgi vientuļas. Ir svarīgi uzsvērt, ka nerunāju par tām, kuras brīvprātīgi izvēlējušās dzīvot vienas. Mani interesē tikai tās sievietes, kurām piederu arī es un kuras jūtas nedaudz apmaldījušās un nezina, kā šeit nonāca. Tās, kuras cīnās ne tikai ar ārējām gaidām, bet arī ar savu iekšējo spiedienu, taču cenšas izkļūt no šīs situācijas. Viņas smagi strādā, lai tomēr atrastu mīlošu partneri, lai pārietu uz nākamo dzīves posmu. Tās, kurām jācīnās ar “labvēlīgiem” kaimiņiem, vecākiem, precētiem vienaudžiem un draugiem. Un komentāru un jautājumu krustugunīs viņas mēģina skaidroties – kautrīgi vai smaidot, vai dažreiz reaģējot enerģiskāk.
Šī ir arvien nopietnāka sociālā problēma to augstskolu absolvenšu vidū, kuras tikko sākušas izplest spārnus, cītīgi strādājot un cenšoties izkļūt no daudzajām globālajām krīzēm. Vēlos šīs paaudzes domas, jūtas, vēlmes un bailes izprastar fototerapijas metodi, ar kuru esmu eksperimentējusi.
Gribēju uzzināt, kādus garīgos procesus, jūtas, vēlmes un bailes šīs sievietes izpauž. Cik labi viņas spēj pieņemt savas jūtas, ar kādām grūtībām saskaras, vai uzdrošinās vai vēlas lūgt palīdzību? Kāda loma attiecībās ir pašizpratnei un sevis mīlestībai?
Mani interesē, kā mūsu iepazīšanās paradumus ietekmē spēja atlaist vai tieši pretēji – pieķerties – un kad šajā procesā sākam kļūt paši sev ienaidnieki? Ko mēs mīlam ciešanās? Kāpēc atkal un atkal izvēlamies vienu un to pašu cilvēku tipu, ar kuru attiecības ir lemtas neveiksmei jau no pirmā brīža, bet pazīstamā situācija sniedz šķietamu drošības sajūtu? Cik ilgi mēs skrienam uz riņķi, līdz saprotam, ka visu laiku esam skrējuši uz vietas? Un, kad esam to sapratuši, vai esam gatavi mainīties, vai, vēl vairāk, varam un uzdrošināmies mainīties? Es mēģinu atrisināt šo ļoti daudzveidīgo problēmu, vienlaikus veidojot māsu kopienu, ko vieno līdzīga pieredze un kurā iekļaujos arī pati.
Sērija piedāvā liriski, bet vienlaikus arī simboliski formulētas atbildes vai varbūt pat rada vēl vairāk jautājumu, satraucot skatītāju un atstājot viņu vēl šaubīgāku. Man viens no svarīgākajiem secinājumiem ir tas, ka grūtības atrast partneri var interpretēt nevis kā trūkumu, bet gan kā signālu – atgriezenisko saiti par to, kur indivīds atrodas attiecībā pret sevi pašu. Radot attēlus un vienlaikus pētot atlaišanas un noturēšanas dinamiku, kļuva skaidrs, ka kompulsīva pieķeršanās pagātnes problēmām sašaurina iespējas un iesloga mūs atkārtojošos modeļos, turpretim atlaišana paver telpu jaunām saiknes formām – ne tikai ar citiem, bet arī ar sevi. Šis atzinums brīnišķīgi saskan ar teikumu: “Atbildes ir slēgtas; jautājumi – atvērti.”
Neaizsargātība, ko es centos atklāt fotosesijās, noder par atgādinājumu, ka intimitāte nesākas ar otras personas atrašanu, bet gan ar godīgu savu darbības modeļu izvērtēšanu;ka risinājums nevirzās no ārpuses uz iekšpusi, bet gan no iekšpuses uz ārpusi. Ka apzināšanās nepasargā mūs no zaudējumiem vai neveiksmīgas pieredzes, toties ļauj mums neizdzīvot to pašu sāpi atkal un atkal. Radot sava veida īssavienojumu, mēs varam pārtraukt šo modeli un izdarīt jaunas izvēles. Un šeit mēs nonākam pie visgrūtākā uzdevuma: pat ja mums ir visas šīs atziņas, vai mums ir spēks un drosme mainīties? Pārmaiņas patiesi sākas tur, kur mēs esam gatavi atteikties no ilūzijas par kontroli un pieņemt, ka jauns darbības veids sākumā mūs piepilda ar nedrošību un rada neaizsargātības risku.
Žuža Daraba (Zsuzsa Darab, 1989) ir ungāru fotogrāfe, kas dzīvo Budapeštā. Viņa ieguvusi fotogrāfijas bakalaura grādu Budapeštas Mohoja-Naģa Mākslas un dizaina universitātē. 2012. gadā studēja glezniecību un tēlotājmākslu Dānijā. 2014. gadā studēja Aalto Universitātes Mākslas, dizaina un arhitektūras skolā Somijā ERASMUS programmas ietvaros. 2015. gadā ieguva maģistra grādu fotogrāfijā, pēc tam pabeidza studijas dizaina un vizuālās mākslas skolotāju maģistra programmā Budapeštā. Kopš 2011. gada Daraba ir Ungārijas Jauno mākslas fotogrāfu asociācijas locekle, bet kopš 2017. gada – datu bāzes Women Photograph dalībniece. Viņas darbi izstādīti starptautiskā mērogā, 2024. gadā tika nominēta Eiropas fotogrāfu platformai FUTURES. Kopš 2018. dzīvo Ungārijā un ir neatkarīga fotogrāfe.
