Runā jaunais fotogrāfs – Konstantīns Jefimovs
Konstantīnam Jefimovam ir 29 gadi, un jau piecus gadus viņš aizraujas ar analogo fotogrāfiju, pārsvarā uzņemot kadrus ar pilsētas arhitektūru un draugu portretus. Studējis par angļu valodas un sākumizglītības pedagogu Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē, ikdienā strādā auto rezerves daļu tirdzniecībā par klientu apkalpošanas specialistu. Patīk kolekcionēt padomju laiku artefaktus, ko mēdz izmantot arī savās fotosesijās.
Kā tu sāki fotografēt?
Sāku fotografēt 2017. gada beigās, kad mājās atradu vecu Zenit-E. Gribēju pamēģināt, bet tas bija bojāts; togad tēvs vēl bija dzīvs un pastastīja, kā aparāts stradā, palīdzēja saremontēt – tā arī sāku. Ar laiku interese auga!
Kas tevi saista analogajā fotogrāfijā un kādu tehniku tu izmanto?
Mani saista tas, ka nav tiesību uz kļūdām, un analogā fotogrāfija pati par sevi ir aktīvas realitātes atspoguļošana – atšķirībā no digitalās fotogrāfijas tas ir ķīmiski mehānisks process. Es redzu visu tā, kā to redz ķīmija un mehānika. Ja gadījumā nepareizi saskaiti slēdzi un diafragmu vai kamera būs kustībā – tas ir fiasko. Un tas palīdz man gan kontrolēt to, ko un kā es daru ne tikai fotografēšanas laikā, bet arī dzīvē. Pārsvarā lietoju VDR un PSRS laiku kameras – Praktica, Zenit, Kiev, Wera, Moskva. Arī vācu pirmskara kameras Zeiss, kā arī savā ziņā “modernas” ierīces – Canon, Olympus. Jaunākais ir 2004. gadā ražots, vecākais – 1938. gadā. Bet es cenšos neierobežot sevi – galvenais ir process, un tehnika ir tikai procesa instruments. Katrs saviem nolūkiem. Mani bremzē vienīgi nauda.
Kas ir tavi galvenie iedvesmas avoti?
Apkartējie cilvēki. Es pazīstu daudz cilvēku no globālas analagās fotogrāfijas scēnas, skatos, ko un kā viņi to dara. Iedvesmojos no dažādam idejam, kuras dzirdu no draugiem, vienkārši cilvēkiem uz ielas. Mani iedvesmo arī process – izmeģināt jauno kameru, jauno filmiņu, situāciju vai ideju. Ar idejām švaki gadās, kā arī ar cilvēkiem, bet es vienmēr atrodu motivāciju.
Kā tu izvēlies, ko fotografēt?
Es cenšos fotografēt to, kas izskatās scēniski, var pat teikt “picturesque”. Bet dažreiz “picturesque” kadrs var būt arī emocijas provocējošs, vienkārši interesants no dažādiem skatpunktiem. Šeit savu lomu spelē ari intuīcija, kura saka – Davai, šis ir šanss!
Kā parasti top tavas fotogrāfijas?
Gandrīz katru dienu nēsāju kameru līdzi. Medz būt tā: sēžu bārā, līdzi Zenit ES Fotosniper, un pie DEPO pulcējas jaunatne. Fotografēju. Gatavs. Aizbraucu ar draugiem uz citu pilsētu. Atradu kaut ko – nofotografēju. Gatavs. Piedāvāju kādu ideju draugam/draudzenei. Izdomājam, izplānojam, īstenojam – gatavs. Varētu teikt, ka man viss griežās apkart. Direct action – darīt, darīt un darīt. Skenēju un attīstu visu parsvarā BFS, jo nav daudz laika pašam ar to nodarboties.
Kad, tavuprāt, var teikt, ka fotogrāfija ir izdevusies?
Fotogrāfija ir laba tad, kad tā nav plāna ka pankūka – kad par to nevar teikt, ka tā ir parāk ikdienišķa, kad ir zemteksts un tu vari atcerēties kaut ko par konkrēto fotogrāfiju un situāciju, kad tā bija taisīta. Fotogrāfijai ir jabūt saistītai ar personīgām emocijām kā ar ķēdi, lai ideja vienmēr būtu kopā ar to. Jā, medz būt tā, ka fotogrāfija ir pāreksponēta vai neeksponēta pietiekami, bet ir emocijas – tātad jauzlabo tik, cik vari ar minimumu redakcijas. Ja nevar nekā salabot, tad nu sanāk izņēmums. Man tādu pietiekami daudz. Vērts arī pateikt, ka visas savas fotogrāfijas ir rediģētas tikai ar melnā punkta redakciju. Nekas cits netiek lietots.
Ko tu gribētu nofotografēt, bet vēl neesi nofotografējis?
Ir banālas un crazy lietas, kuras gribētu: porn/porn backstage, fotografēt priekš žurnāliem un/vai kino afišām. Afišas ir banāli un grūti, porno ir grūti un “nenormāli” (turu vārdu pēdiņās, jo katram ir savs priekšstats par normalitāti). Bet tieši crazy idejas ir mans sapnis! Mani fascinē vēsturisko notikumu fotogrāfijas, bet tur vajag būt vai nu akreditētam vai nu super ātram, lai pirmais nokļūtu vēsturiskas norises vietā. Tāpēc tas ir tikai Sapnis, speciāli rakstot vārdu “Sapnis” ar lielo burtu; pārējais ir iespējams. Mani fascinē ideja fotografēt no Kosmosa, un lai tas būtu tieši ar analogo kameru. Šis arī ir Sapņu sarakstā. Fascinē gonzo žurnālistika, un es uzskatu, ka tieši gonzo kadriem no pirmās personas skatpunkta ir īpaša vieta vēsturē.
Kādi ir tavi nākotnes plāni saistībā ar fotogrāfiju?
Es gribu uztaisīt personālizstādi. Bet, tā kā man nav kaut kādas “specifikas”, man ir grūti sastādīt fotokompilāciju, lai to īstenotu. Viena draudzene teica, ka mani darbi smuki izskatītos izprintēti uz fotopapīra un ielikti rāmjos, bet pagaidām nav tik daudz vēlmes no cilvēkiem kaut ko vienkārši man paprasīt kā draugam, kur nu vēl pirkt. Kā jebkuram māksliniekam, man traucē pašapziņa, pašcieņa, vismaz tagad.
