Gada vilšanās fotogrāfijā 2023
Santa Hirša, mākslas zinātniece un kritiķe:
Ne gluži vilšanās, bet man subjektīvi iztrūkst daudzveidības un dažādības Latvijas fotogrāfijā. Poētiskais sajūtu dokumentālisms katrā otrajā fotogrāfijas izstādē ir nogurdinošs.
Maija Rudovska, kuratore un mākslas kritiķe:
Lielākā vilšanās laikam ir AI ģenerētā fotogrāfija.
Inese Baranovska, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja, kuratore:
Neskaidrā Latvijas Fotogrāfijas muzeja nākotne, jo nekas nav tik pastāvīgs, kā “pagaidu”.
Liāna Ivete Žilde, kuratore un vizuālās kultūras pētniece:
Ne gluži vilšanās, bet bažas par Fotomuzeja kluso marginalizāciju, tam pārceļoties uz ilgtermiņa pagaidu telpām Kronvalda bulvārī 4. Jācer, ka izaicinājumi un ierobežojumi – piemēram, jaunajās telpās neesot paredzēta vieta regulārām izstādēm – tomēr neapslāpēs darbinieku radošumu un vēlmi eksperimentēt ar krājuma interpretēšanu un komunikāciju.
Roberts Svižeņecs, fotogrāfs:
Arņa Balčus netikšana līdz Purvīša balvas nominācijai, kaut gan abi šī gada projekti uzstādīja savus rekordus – Rīgas Fotomēnesis ar 31 ekspozīcijas maiņu, un Scēna ar jauniešu interesi un viņu iesaistīšanu mākslas procesos.
Sergejs Kruks, sociologs un kultūras pētnieks:
Fotogrāfija Latvijas presē. Neatkarīgās Rīta Avīzes fotogrāfi publicēja satura un formas ziņā saistošus attēlus gadsimta sākumā līdz aptuveni 2007. gadam. Turpmāk foto degradēja līdz fotobankas sinekdohai (šprice = epidēmija, sauja monētu = inflācija) un korporatīvajam publicitātes attēlam.
Daniela Zālīte, filozofe:
Fotomuzejs var labāk.
Kristīne Krauze-Slucka, fotogrāfe:
Nemainīgi, joprojām: fotokonkursi, kuros jāmaksā darbu iesniegšanas maksa.
Auguste Petre, kuratore:
Šķiet, ka vienu konkrētu vilšanos būtu grūti nosaukt. Ilgtermiņā tas noteikti ir nepietiekami regulārs Latvijas laikmetīgo fotogrāfu atspoguļojums izdevumos, kvalitatīvu fotogrāmatu pieejamība. Otrs aspekts, kas mani aizvien nodarbina, ir samērā ierobežotā iespēja studēt fotogrāfiju. Kā pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijā esmu novērojusi padziļinātu interesi no dažādu kursu studentiem par fotogrāfiju un video, to mijiedarbi ar citiem medijiem. Lielu ieguldījumu šajā nozarē sniedz ISSP Skola, tomēr aizvien ceru, ka fotomāksla kļūs par pilnvērtīgu un autonomu augstākās izglītības apguves jomu.
Elīna Semane, māksliniece:
Fotogrāfa Valta Kleina veidotā debilo profila bilžu kolekcija. Nav skaidrs, pēc kādiem principiem tika izvēlētas fotogrāfijas, jo tām nav acīmredzama vizuāla vai estētiska kopsaucēja. Drīzāk nokopēti svešu personu profila foto un pārpublicēti subjektīvi pazemojošā kontekstā. Starp tām iekļuvušas arī dzejnieces Elīnas Vendijas Rībenas un manas profila bildes. Jāatzīst, es šajā izlasē nokļuvu pēc tam, kad viņa konkursam komentāros pievienoju viņa paša profila foto, taču viņš to izdzēsa, un tā vietā ierakstu papildināja ar manējo. Šo kolekciju, loģiski, nav jāuztver nopietni, taču kādu šāds apšaubāms un debils atlases uzstādījums varētu arī sāpināt.
Arnis Balčus, fotogrāfs un FK redaktors:
Šogad cītīgi apmeklēju teju visus Rīgas Fotogrāfijas biennāles pasākumus, taču ir sajūta, ka par spīti tam, ka tas ir kļuvis par visdāsnāk finansēto vizuālās mākslas notikumu VKKF, biennāles programma šķiet paredzama, mērena un repetitīva. Izstādes ir profesionālas un reprezentatīvas, taču šis notikums nav vieta, kur meklēt inovācijas, pārsteigumus, eksperimentus un dzīvību.
Ieva Lejasmeijere, mākslas kritiķe:
Man ir divas vilšanās, un neviena no tām nav vairs necik svaiga, proti: Latvijas fotomākslas institucionālais vājums un dokumentalitātes diskreditācija visur, kur vien tā varētu iespraukties un parādīties tautai — no mediju slejām līdz galeriju sienām un pat autoru prātiem.
