Runā jaunais fotogrāfs: Karīna Šumkova

Karīna Šumkova (2004) ir fotogrāfe un māksliniece. Apgūst fotogrāfiju Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā fotogrāfijas specialitātē, kā arī ISSP skolā divu gadu programmā Attīstot fotogrāfijas valodu. Fotogrāfijā pēta cilvēka identitāti un jūtas. Līdz šim piedalījusies piecās grupu izstādēs, bet janvārī sarīkoja pirmo personālizstādi Patības gaisma, kurā pētīja attiecības starp fotogrāfiju un cilvēku, kā arī fotogrāfiju kā instrumentu, ko cilvēki izmanto gan ikdienā, gan mākslā.

Kā tu sāki fotografēt?

Mana interese par fotogrāfiju sākās vēl bērnībā, apmēram 2015. gadā, kad manās rokās nonāca maza digitāla Olympus kamera, bet atceros, ka vēl pirms tam fotografēju ar filmiņu. Tajā laikā tvēru vienkāršus dzīves mirkļus, dziļi nedomājot par to, kā tas izskatās, bet šobrīd šīs fotogrāfijas manā subjektīvajā skatījumā šķiet ļoti poētiskas un nostalģiskas. Domāju, ka kādreiz noteikti vajadzētu izmantot šīs bērnības fotogrāfijas kāda projektā.

Nopietnāk fotografēt sāku, kad iestājos Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma fotogrāfijas specialitātē, un šo četru gadu laikā esmu augusi gan radoši, gan profesionāli.

Kāpēc fotogrāfija tev ir svarīga?

Man patīk, ka fotogrāfija ir darbs ar realitāti un veids, kā reflektēt par dzīvi, jūtām un notikumiem. Pati fotogrāfija ir tīra realitātes reprezentācija un ir interesanti domāt par to, kā konteksts maina fotogrāfijas nozīmi (un cik šis process ir aktuāls mākslas/konceptuālos projektos). Fotogrāfijas pamatā ir tehniskās zināšanas un loģika, bet fotogrāfiju var pilnīgi brīvi izmantot kā instrumentu radošumam un eksperimentiem, tieši šī loģikas un radošuma simbioze ļoti piestāv tam, kā es domāju un strādāju.

Kas ir tavi galvenie iedvesmas un ietekmju avoti?

Es domāju, ka radošam cilvēkam ir svarīgas lielas un daudzpusīgas zināšanas par mākslu, autoriem un darbiem, bet neuzskatu, ka pie šiem iedvesmas avotiem ir jāatgriežas katru reizi, kad domā par jaunu projektu. Mani iedvesmo laikabiedru ģeniāli (saturiski un estētiski) un inovatīvi darbi, bet mani ietekmes avoti ir tie autori un darbi, par kuriem esmu zinājusi jau sen un tie neapzināti ietekmē to, kā es strādāju šobrīd.

Šīgada sākumā tika izstādīts tavs projekts Patības gaisma par attiecībām starp cilvēku un fotogrāfiju. Kā tu nonāci līdz šādai tēmai?

Pirms apmēram diviem gadiem, kad fotogrāfija bija jau daļa no manas ikdienas, es atcerējos laiku, kad izmantoju to tikai kā instrumentu ar vienu funkciju – dokumentēt realitāti. Atcerējos arī laiku, kad man bija ļoti slikta atmiņa un par notikumiem kaut vai tikai pirms nedēļas varēju uzzināt, tikai apskatot manu fotogaleriju. Tā nonācu pie secinājuma, ka fotogrāfija ietekmē to, kā mēs redzam sevi un savu dzīvi, un attiecīgi tā maina mūsu uztveri par sevi.

Šajā projektā man bija svarīgi izveidot telpiskus objektus. Tad, iedvesmojoties no objektiem ikdienas dzīvē, es lēni un pārdomāti veidoju objektus, kas izmanto fotogrāfiju, ar domu, ka fotogrāfiju mēs bieži redzam tikai uz ekrāniem, un pat ja redzam realitātē, tad tikai kā plakanu objektu uz sienas. Tāpēc objekti projektā reprezentē to, ka fotogrāfijai ir spēks ietekmēt arī mūsu fizisko realitāti. Man bija svarīgi iekļaut pašportretus, tāpēc vēl vienu projekta daļu veido trīs pašportreti bez fokusa, kas attēlo manas pārdomas par psiholoģisko portretu kā attēlu, kurā caur cilvēka arējo izskatu var atspoguļot “iekšējo pasauli” (kam es daļēji nepiekrītu).

Kāpēc nevari tam piekrist?

Cilvēka ārējais izskats un tas, ko mēs varam ieraudzīt portretā, piemēram, emocijas un žesti, var attēlot mūsu iekšējo stāvokli, bet fotogrāfijā mūsu ārējo izskatu ir ļoti viegli manipulēt. Pat izcilākie portretu meistari nevar n-tajā sekundes daļā paradīt cilvēka komplicēto, detalizēto un daudzslāņaino personību. Savos konceptuālajos darbos man patīk izmantot cilvēka ķermeni kā instrumentu, tas pārvēršas par nedefinējamu tēlu, kas atbilst noteikta darba kontekstam un palīdz izstāstīt konceptu.

Kā tu raksturotu veiksmīgu fotogrāfiju?

Kvalitāte, radošums, inovācija, brīvība! Sapratu, ka pēdējā laikā mani standarti ir mainījušies. Pirms sešiem mēnešiem es teiktu, ka galvenās sastāvdaļas veiksmīgam darbam ir radošums un eksperimentālie elementi, taču tagad domāju, ka galvenais ir tehniskā kvalitāte, bet radošums un inovatīva pieeja tikai paaugstina darba kvalitāti (protams, ir darbi, kuros kvalitāte nav tik svarīga).

Vai ir kāda izstāde/fotogrāfija, kas tev radījusi neaizmirstamu iespaidu?

Hronoloģiski domājot – Gunāra Bindes Meitene ar krustiņu, Ivara Grāvleja portfolio, Jāņa Kreicberga portreti; Gustava Kluča darbi, Aļņa Stakles Nekā personīga, Arņa Balčus fotogrāfija ar pastkasti no grāmatas Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem, visa Frančeskas Vudmenas daiļrade, Roberta Mepltorpa darbi, Nenas Goldinas izstāde Stokholmā, Zentas Dzividzinskas ekperimenti, Katrīnas Neiburgas Lietu atmiņa un vēl daudzi citi darbi, kuri dzīvo kaut kur dziļi mana prātā.

Kādas ir jaunākās fotogrāfu paaudzes stiprās un vājās puses tavā skatījumā?

Pateicoties laikam, kurā mēs dzīvojam, mums ir pilnīga brīvība radoši izpausties un ir interesanti redzēt, ka katrs šo brīvību izmanto pilnīgi atšķirīgi. Domāju, ka jaunās paaudzes māksliniekiem/fotogrāfiem ir svarīgi eksperimenti, bet ir svarīgi arī nenogrimt tajos un tomēr domāt par kvalitāti. Es teiktu, ka problēma, kuru pamanīju citu jauno fotogrāfu darbos, ir neliela vienmuļība. Nedrīkst atļaut sev pārāk daudz ietekmēties no citiem autoriem, ir ļoti svarīgi, ka tavi darbi ir unikāli un inovatīvi, un tev ir sava individuāla pieeja fotogrāfijai un rokraksts.

Kādi ir tavi tālākie radošie plāni?

Galvenā motivācija un mērķis tagad ir pabeigt kvalifikācijas darbu tehnikumā, izdzīvot līdz vasarai un absolvēšanai. Paralēli – radoši darbi, turpināt strādāt pie jaunajiem projektiem, attīstīties gan radoši, gan tehniski, turpināt iegūt zināšanas. Šobrīd man arī ir vēlme labāk attīstīt prasmi rakstīt par saviem darbiem un turpināt radīt ne tikai estētiskus un vizuāli interesantus darbus, bet arī darbus ar dziļu un pārdomātu konceptu.