Vasaras fotonotikumi Baltijā
LIETUVA
26.06.2024.–27.07.2024., Viļņas Fotogrāfijas galerija
Pēc neatkarības pasludināšanas no Padomju Savienības, eiforiju par jaunu sākumu un brīvību Lietuvā drīz vien nomainīja ekonomisko un ideoloģisko pārmaiņu grūtības. Bija izplatīta sajūta, ka esam perifērijā, nezināmajā, ka raugāmies uz Rietumiem un cenšamies atspoguļot apkārt notiekošo. Jēdzieni “valsts”, “demokrātija”, “identitāte” un “kultūra” tika definēti no jauna. Cilvēku galvas, vēderi un garderobes tika piepildītas ar maz zināmām vai nezināmām lietām.
Izmantojot fotogrāfijas, video, audio, arhīvu materiālus un rakstiskus stāstījumus, kā arī cilvēku pieredzi, sapņus un apkārtējos simbolus, projekts Regio Nubium pēta spilgtākos nospiedumus, ko atstāja politiskā transformācija no komunisma uz neoliberālo kapitālismu. Tas veido dialogu par cilvēka stāvokli laikmetu griežos un pārmaiņām, kas to pavada. Tā dēvētā Staļina caurule Šalčininku rajonā un satelītpilsētā Visaginā iemieso sociālās pārmaiņas, migrācijas un valsts robežu problēmas, tehnoloģiskā progresa solījumus un trauslumu, daļiņu sadrumstalotību, kā arī ar personīgo un sociālo atmiņu saistīto iekšējo procesu transgresiju.
04.07.2024.–25.08.2024., Fotogrāfijas muzejs Šauļos
“Viena no pirmajām Remigijus Treiga fotogrāfijām, Tribīne (1989), ir izvēlēta par izstādes simbolisko centru. Tā ir vieta, kur nodot iedarbīgus vēstījumus, atspoguļot autora nostāju, iezīmējot viņa radošā ceļa sākumu un kalpojot par centrālo punktu retrospektīvai analīzei. Ar kodolīgu izteiksmes līdzekļu un tēmu klāstu Treigis jau vairākus gadu desmitus veido daudzslāņainas un nozīmēm bagātas fotogrāfijas. Viņš ir atzīts par vadošo personību garlaicības estētikā, pazīstams ar savu atšķirīgo, atpazīstamo un pielāgojamo stilu,” stāsta izstādes kuratore Dangole Ruškiene (Danguole Ruškienė).
Remigijus Treigis (1961) ir fotomākslinieks, Lietuvas Fotogrāfu asociācijas, Radošo apvienības un Klaipēdas apgabala mākslinieku asociācijas biedrs. Viņš strādā par asociēto profesoru Viļņas Mākslas akadēmijas Klaipēdas fakultātē.
9.09.2024.–15.09.2024., Nida
Starptautiskais fotogrāfijas simpozijs Nidā ir viens no vecākajiem profesionālās fotogrāfijas pasākumiem Lietuvā. Pirmais simpozijs notika 1973. gadā. Jau no paša sākuma pasākums centies sekot festivālu tendencēm pasaulē – tikties, apmainīties idejām, radīt, iesaistīt vietējo sabiedrību un tās kultūras organizācijas.
Starptautiskā Fotogrāfijas simpozija laikā notiks lekcijas, mākslinieku sarunas, darbnīcas, izstāžu atklāšanas, foto un filmu seansi, koncerti. Vienam fotogrāfam tiks piešķirta Neringas mēra balva. Pilna programma šeit.
11.07.2024.–17.08.2024., Kauņas Fotogrāfijas galerija
Izstādē eksponētas Kauņas fotogrāfijas no 20. gadsimta 60. gadiem, ko tā laika fotogrāfi iesnieguši dažādiem izdevumiem.
Tā ir pirmā daļa no gaidāmās pastāvīgās fotoizstāžu sērijas par Kauņu, kuras idejas autors un kurators ir Donāts Stankevičus (Donatas Stankevičius), bet līdzautori – Pauļus Tautvidas Laurinaitis (Paulius Tautvydas Laurinaitis) un Algirdas Šapoka.
Autori plāno izstādi turpināt, aicinot kauniešus izpētīt savus personīgos arhīvus un atrast tajos ne tikai to, ko viņi ir iemūžinājuši pēdējo 20 gadu laikā, bet arī to, ko redz pilsētā mūsdienās, arī izmantojot savus viedtālruņus. Iedzīvotāju uzņemtās fotogrāfijas kļūs par materiālu nākamajām cikla izstādēm.
20.06.2024.–13.10.2024., Radvilas pils mākslas muzejs, Viļņa
Maiami pludmale un līdz ar to arī visa Floridas piekraste 60. gadu beigās sāka strauji mainīties. Līdz ar sociālajām pārmaiņām mainījās arī amerikāņu fotogrāfija, atkāpjoties no iepriekš dominējošās humānistiskās dokumentālās tematikas un estētikas. Šīs pārmaiņas redzamas arī Maiamibīčas fotogrāfa Endija Svita (1953–1982) darbos: viņa fotogrāfijās no “pasaules saules un jautrības galvaspilsētas” saulē iedegušo ķermeņu aizsegiem atklājas slēptas tēmas.
20. gadsimta 60. gados amerikāņu fotogrāfijā sāk parādīties jauna tendence, ko dēvē par sociālo ainavu. Šis dokumentālās fotogrāfijas veids novēroja un atspoguļoja ikdienas dzīves parastās parādības, uzsverot indivīda subjektīvā skatpunkta izpausmi (nevis vispārcilvēciskās vērtības kā agrāk). Svīts pētīja ikdienas tēmas, izmantojot vides (saulainā piekraste ar šķietami vienmēr labu noskaņojumu un dzīvesprieku) un viņa novērojamo objektu (vecāka gadagājuma Maiami pludmales iedzīvotāji) pretnostatījumu.
IGAUNIJA
20.06.2024.–21.07.2024., Tampere maja, Tartu
Lēna Lehti uzņēmusi fotogrāfijas, izmantojot pašas izgatavotās mazās pinhole kameras, un izvietojot tās uz ēkām un jumtiem Tamperē. Saules fotogrāfijā izmantotais ekspozīcijas laiks var būt no vairākām nedēļām un mēnešiem līdz pat gadam, kura laikā saule zīmē savas ikdienas trajektorijas vienā attēlā, jo, zemeslodei griežoties un mainoties gadalaikiem, mainās tās slīpums.
Saules kustība ir redzama virs pilsētas panorāmas kā gaismas līnijas, kas saliktas viena virs otras, augot no kreisās puses uz labo. Cilvēki nav ierakstīti solarogrāfijas attēlos, tāpēc pilsēta izskatās pamesta. Lehti cenšas apvienot dokumentalitāti un lirismu, lai attēlotu fascinējošo laika ritējuma noslēpumu.
05.07.2024.–01.09.2024., MONA Jaunās mākslas muzejs, Pērnava
Mazie burbulīši ir putas. Tie var ieskaut jūs vannā vai izklaidēt šampanieša glāzē. Prieks un skaistums. Bet milzīgs burbulis ir līdzīgs īslaicīgam kosmosa laika mirklim savā delikātumā un īslaicīgumā. Vai arī, atkarībā no materiāla, tas ir kā kokons, kas varētu tevi aptvert un pasargāt (iespējams, uz nākamās planētas).
Burbuļi gadsimtiem ilgi valdzinājuši gan fiziķus, gan dzejniekus un filozofus.
Pētot burbuļus, saduras cilvēka radītas sistēmas – optika, fizika, ķīmija –, cenšoties izskaidrot brīnumu. Līdzīgi Alises brīnumzemei, pavisam cita dimensija. Realitāte piedzīvo metamorfozes, telpa izkropļojas un savijas, radot zivs acs efektu, kad aina paplašinās un sarūk. Burbulis darbojas kā prizma, izkliedējot starus krāsu spektrā. Uz mirkli tas atgādina spoguļpasauli, nebūtību, mirāžu, halucināciju, pastāvīgi mainīgu, krāšņu valstību ārpus tās, kas dažiem ir brīnums, bet citiem – traucēklis.
Un, kad burbulis plīst, abas pasaules saplūst, it kā nekas nebūtu noticis.
Šis mirklis starp burbuļa veidošanos un izzušanu apbur Rūtu, liekot viņai meklēt skaistumu, cenšoties iemūžināt burbuļa brīnumu.
07.06.2024.–27.10.2024., Fotografiska galerija Tallinā
Daba ir noslēpumaina. Spēcīga un cēla, tomēr trausla un pārejoša. Pieradināta vai mežonīga, kopta vai neskarta, cilvēku ietekmēta un pārveidota. Spilgta un skaista, bet vienlaikus tumša un draudīga. Tā ir svēts patvērums, no kura viss ir attīstījies. Izstādē Ziedonī apbrīnu raisošais sastopas ar trauslo, skaistais sastopas ar bīstamo, un pazīstamais konfrontējas ar nezināmo.
Laikmetīgās fotogrāfijas, video, skulptūru un instalāciju apvienojums izceļ dabas vietu laikmetīgajā mākslā. Dabas skaistumu, bagātību, trauslumu un daudzveidību pārstāv 17 mūsdienu mākslinieki, kurus interesē šīs pasaules izpratne, atklāšana un izpausme. Kopā viņi ir radījuši iedvesmojošu un konceptuālu filozofisku refleksiju par dzīvības un nāves ciklu un laika mainīgumu. Starptautiski atzītu autoru vidū – arī igauņu mākslinieks Heikki Leis.
Vasaras lielformāta izstāde Ziedonī iezīmē arī Fotografiska galerijas Tallinā piekto gadadienu.
- Rinko Kavauči, tālu spīdoša zvaigzne, mirgojoša rokā (Rinko Kawauchi, a faraway shining star, twinkling in hand)
24.05.2024.–08.09.2024., Fotografiska galerija Tallinā
Rinko Kavauči ir viena no atzītākajām māksliniecēm Japānā, kas visā pasaulē pazīstama ar saviem sapņainajiem, poētiskajiem un unikālajiem tēliem. Jaunajā izstādē Tālu spīdoša zvaigzne, mirgojoša rokā eksponētas mākslinieces divas jaunākās sērijas M/E un Savienošanās. Šajos darbos ietilpst viss – no fotogrāfijām līdz videomākslai, gaismas kastēm un fotoskulptūrām.
Sērija M/E ir veltījums Mātei Zemei, un tajā iekļautas fotogrāfijas ar grandioziem dabas fenomeniem no Kavauči ceļojuma uz Islandi 2019. gadā. Viņa plānoja tur atgriezties, lai pabeigtu šo sēriju, taču bija spiesta palikt Japānā, kad sākās COVID-19 pandēmija. Tas lika pabeigt sērijas otro daļu ar fotogrāfijām no viņas ikdienas dzīves un no ziemas Hokaido, Japānā.
Jau 20 gadus topošajā sērijā Savienošanās Kavauči attēlojusi savu ikdienu, bieži vien tās centrā ir viņas meita. Gan mikro, gan makroperspektīvas skatījums ir kļuvis nozīmīgs Kavauči daiļradei, un šī pieeja kļūst īpaši redzama šo divu sēriju kontrastā: mazas ikdienas situācijas pretstatā grandiozām dabas parādībām. Burtus M/E var lasīt arī kā “es”, un tie norāda uz saikni starp mazo indivīdu un milzīgo Māti Zemi.
19.04.2024.–08.09.2024., Fotografiska galerija Tallinā
Šī izstāde ir logs uz fotogrāfa, kolekcionāra un trakulīgā Karija H. Lāša (1914–1993) pasauli un 50. gadu zelta laiku. Izstādē apskatāmas viņa klasiskās fotogrāfijas ar Pablo Pikaso, Sofiju Lorēnu, Salvadoru Dalī, Bridžitu Bardo un citām slavenībām, taču uzmanības centrā, iespējams, vairāk ir viņa iemūžinātā laikmeta gaisotne un atmosfēra.
Izstādē apskatāmas aptuveni 75 fotogrāfijas no Karija H. Lāša kolekcijas, kā arī atlasīti personīgie priekšmeti.
27.06.2024.–28.07.2024., Mākslas galerija Rataskaevu 6, Tallina
Izstādīto fotogrāfiju mērķis ir vizuāli interpretēt zemapziņas pasauli, kurā katrai detaļai ir slēpta nozīme. Izgaismojot “ēnu”, māksliniece atspoguļo savu ceļojumu uz pašapziņu. Izstādi veido pašportreti, kurus iedvesmojuši sapņi un kuri tapuši pēdējo gadu laikā.
Māksliniece apraksta: “Pēc vairāku mēnešu ilgas sapņu pierakstīšanas žurnālā es pamanīju kādu likumsakarību: daudzi no tiem bija par fotogrāfiju. Tieši tad es paņēmu fotoaparātu un kļuvu par mākslas fotogrāfi. Mans pirmais objekts? Mani sapņi un tas, ko es par tiem varēju uzzināt radīšanas procesā. Izmantojot sevi kā savu attēlu objektu, es pati sevi atgriežu sapņos, kas mani iedvesmojuši. Ar Photoshop palīdzību es radīju sirreālas, sapņiem līdzīgas ainavas.”
- Ķermenis: Mūsdienu ķermeņa attēlošana caur kameru
06.06.2024 – 30.09.2024., Fotogrāfijas muzejs un Seek Galerija Tallinā
Grupas izstādē Ķermenis ir skatāmi 23 mākslinieku mūsdienu ķermeņu atveidojumi, kas iemūžināti ar fotokameras palīdzību gan fotogrāfijā, gan video. Izstādē iekļauti arī daži instalāciju darbi. Attieksmi pret ķermeni ietekmē kultūras, sociālie un vēsturiskie faktori, un ievērojama daļa laikmetīgās mākslas fokusējas uz ķermeni. Iztāde sniedz daudzslāņainu un plašu priekšstatu par nozīmēm, kas saistītas ar ķermeni. Māksliniekus ir iedvesmojusi personiska vai sociāla pieredze, kas saistīta ar ķermeni, ķermeņa apzināšanos, identitāti, tradīcijām, vērtībām utt.
LATVIJA
04.07.2024.–16.08.2024., ISSP Galerija, Rīga
Latvijas fotogrāfijas pētnieku 21. gadsimta uzdevums ir vienlaikus konstruēt un dekonstruēt – aizpildīt plašus “baltos plankumus” un kritiski pārskatīt līdzšinējos naratīvus. Izstāžu ciklā izcelta ikvienas vēstures versijas subjektivitāte un dažādas vietējās fotogrāfijas mazāk zināmas šķautnes.
Izstādes Mūsdienu fotogrāfijas vēstures II autori ir Annemarija Gulbe un Konstantīns Žukovs, bet pirmajā cikla izstādē darbus veidoja Kristīne Krauze-Slucka un Agate Tūna. Laikmetīgie mākslinieki radījuši jaunus darbus dialogā ar dažādu periodu fotogrāfiem un fenomeniem. Viņu alternatīvās vēstures interpretācijas un pieturpunkti izgaismo perspektīvu dažādību un piedāvā atkāpties no iespējami didaktiskas kanona versijas.
Izstāžu cikls ir daļa no Rīgas Fotogrāfijas bienāles 2024 programmas, kas šogad pievērsusies identitātes jautājumiem. Kuratore – Liāna Ivete Žilde, notikuma scenogrāfijas autore – Liene Pavlovska.
23.–25.08.2024., Laidu muižā (Laidi, Laidu pagasts, Kuldīgas rajons)
Darbnīcas dalībnieki pētīs fotogrāfiju kā radīšanas līdzekli, izmantojot instalāciju, skulptūru un performatīvus elementus. Tiks strādāts ar atrastiem materiāliem un pašu ķermeni kā objektu, mijiedarbojoties ar apkārtējo dabu. Sāra ievedīs dalībniekus metaforiskā manipulācijā ar realitāti, konstruējot sirreālus scenārijus kā vingrinājumus prāta un redzes atbrīvošanai, atklājot jaunus jautājumus un saiknes ārpus mūsu ierastās pasaules uztveres.
Dalībnieki tiks aicināti radīt instalāciju, kuras pamatā ir spontāna mijiedarbība ar sevi un apkārtējo telpu, sākot ar atrastiem priekšmetiem un materiāliem, kombinējot tos instinktīvi, bez iepriekš izstrādātas idejas. Fotogrāfiju izmantos gan kā līdzekli procesa dokumentēšanai, pārvēršot to par performatīvu pieredzi, kur mēģinājumi un “kļūdas” ir gaidīti, gan kā mediju gala rezultātam – vienam attēlam vai īsai sērijai.
Sāra izmantos arī savu scenogrāfes un instalāciju dizaineres pieredzi, lai sniegtu vizuālas un tehniskas norādes dalībnieku darbu veikšanas procesā.
