Parūpējies par mani

Slimnīcas es atklāju astoņu gadu vecumā, kad, pēc mākslas nodarbības iznākot no skolas, ar seju ieskrēju durvīs. Tur bija daudz asiņu, pēc manis atbrauca ātrā palīdzība. Pa ceļam uz slimnīcu medmāsas man deva konfektes. Slimnīcā, kamēr ārsti man šuva uzaci, viena no māsiņām lika ieelpot zemeņu gāzi. Atceros, ka labi pavadīju laiku. Kopš tā laika man slimnīcas asociējas ar komfortu un drošību. Esmu bieži devusies uz slimnīcām, lai piedzīvotu šo bezmaksas uzmanību.

Pēc tam, kad 16 gadu vecumā biju izmēģinājusi vienu, divas psihiatriskās iestādes, 2018. gadā iestājos Pola Žiro (Paul Guiraud) slimnīcā. Tur iepazinos ar Frederiku, kurš kļuva par manu draugu uz divām nedēļām.

2020. gadā mani nosūtīja uz Protsivu, lauku apvidu netālu no Kijevas. Tur atrodas mana otra iecienītākā vieta – “atveseļošanās” klīnika. Ukrainā, tāpat kā citās bijušajās PSRS valstīs, detoksikācijas centri ir viens no ienesīgākajiem biznesiem. Daži ir bezmaksas, piemēram, reliģiskie centri. Tās bieži vien ir slēgtas iestādes, no kurām nav iespējams iziet bez aizbildņa atļaujas. Noteikumi ir militāri, disciplīna ir vissvarīgākā. Jebkurā gadījumā, dažiem tas palīdz. Šajā centrā uzturējos sešus mēnešus. Kopš tā laika daudzi ir miruši.

Hospitalizācijas beigās nolēmu saņemt naltreksona – opioīdu antagonista – implantu. Eiropā šī metode ir aizliegta. Tas narkotiku lietošanu padarītu neefektīvu un varētu izraisīt pārdozēšanu. Paredzēts, ka implants kalpo sešus mēnešus. Pēc pieciem mēnešiem es nolēmu pārbaudīt tā efektivitāti, taču tas vairs nedarbojās.

Sofija Loriašvili (24) ir fotogrāfe no Ukrainas, kas patlaban dzīvo Parīzē. Lielākā daļa viņas darbu veltīti jautājumiem par seksualitāti, atkarībām un atmiņām. Nesen viņa absolvējusi foto un video nodaļu GOBELINS mākslas skolā Parīzē.