Un saule kļuva melna kā drāna, un mēness kļuva sarkans kā asinis

Esmu dzimusi Krievijā, 1994. gadā. Šo traumatisko periodu pēc PSRS sabrukuma dēvē par “mežonīgajiem deviņdesmitajiem”. Lai gan biju bērns, šī desmitgade uz mani atstāja dziļu iespaidu.

Labi atceros, kā kāpu pār narkomānu ķermeņiem, kas mētājās kāpņutelpās. Kā pastaigās zem kājām krakšķēja viņu izmantotās šļirces. Kā vecmāmiņa mani biedēja ar stāstiem par izvarotājiem. Kā Jaungada vakarā puiši staigāja ar salauztiem deguniem un spļāva asinis. Atceros neparedzamo, haotisko dzērāju vadīto automašīnu trajektorijas. Dēmoniskos simbolus uz sektantu dzīvokļu logiem. Kā paslēpos stūrī, kad pie durvīm atskanēja zvans, jo tieši tā seriālos sākās slepkavību un laupīšanu ainas. Televīzijā cits pēc cita tika rādīti kriminālšovi. Vieniem tie uzkurināja bailes, citiem — agresiju.

Pesimisms, trauksme un aizdomīgums, kas izveidojās 90. gados, kļuva par manas identitātes daļu un joprojām manī izpaužas, lai gan jau sešus gadus dzīvoju tālu no Krievijas. Bet ja nu manī ir iesūkušās īpašības, kas raksturīgas ne tikai upuriem, bet arī agresoriem? Pētot savas aklās zonas, es baidos, ka paklupšu uz deviņdesmitajos izaudzinātu briesmoni. Vislielākais drauds man ir nevis ienirt biedējošās atmiņās par to laiku, bet gan risks sastapt sevī agresoru, ko radījis šis laikmets.

Mēģinot identificēt sevī neskaidrības, es sastopos ar universālo neparedzamības mehānismu: ārējās vides ietekmi uz sevi nevaram paredzēt.

Anna Guseva (1994) ir vizuālā māksliniece, dzimusi Krievijā, bet kopš 2018. gada dzīvo Francijā. Pārcelšanās uz Francijas ciematu un iegremdēšanās jaunā sociālajā vidē rosinājusi analizēt starpkultūru komunikācijas būtību. Dzimusi dažus gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma, Anna pēta arī tādas tēmas kā smagus pagātnes stāstus, kolektīvās traumas un to ietekmi uz personiskās pašidentifikācijas veidošanos.