Gada pārsteigums fotogrāfijā 2024

2024. gads ir bijis pilns ar nozīmīgiem notikumiem un pārsteigumiem fotogrāfijas pasaulē gan Latvijā, gan ārvalstīs. Šajā viedokļu apkopojumā piedāvājam plašu iespaidu kolekciju – no izcilām izstādēm un mākslinieku debijām līdz negaidītiem atklājumiem par fotogrāfijas mediju, vēsturi un tā iespējām mūsdienās. Mākslas zinātnieki, kritiķi, fotogrāfi, mākslinieki un institūciju pārstāvji dalās pārdomās par jaunām mākslas praksēm, aktuāliem sociāliem kontekstiem un nozīmīgiem notikumiem, kas ne tikai iedvesmo, bet arī mudina domāt par fotogrāfijas nozīmi laikmetīgās mākslas pasaulē.

Maija Rudovska, kuratore un mākslas kritiķe:

Ne tik daudz pārsteigums, bet gan ļoti aizraujoša un prātā paliekoša pieredze bija ungāru mākslinieces Katalinas Ladikas restrospektīva izstāde 000000000-PUSS Modernās Mākslas muzejā Stokholmā. Ļoti saistoši bija redzēt veidu, kā ar fotogrāfijas palīdzību var runāt par mākslinieces pienesumu performances, dzejas un skaņas mākslas laukos. Šeit fotogrāfija spēlējusi ne tikai dokumentālu lomu, bet vienlaikus bijusi poētisks sabiedrotais jaunas valodas un izteiksmes formu meklējumos. Manuprāt, šī izstāde ir patiesi skaists veltījums Ladikai, kura ir pelnījusi lielāku atzinību nekā, teiksim, Abramoviča. 

Katrīna Jaunupe, kuratore:

Šogad Latvijas fotogrāfijas laukā ir bijuši vairāki patīkami pārsteigumi, taču pirmais, kas ienāk prātā, ir Agates Tūnas darbs Kurš šeit ir ieradies?, kas tapis ISSP Galerijas izstāžu cikla Mūsdienu fotogrāfijas vēstures I ietvaros. Māksliniece, pētot paranormālās un iluzionisma fotogrāfijas tradīcijas, rada vizuāli aizraujošas kolāžas un telpiskas instalācijas, kas izaicina ierastās fotogrāfijas medija robežas un tās attiecības ar realitāti. Īpaši pārsteidzoši ir tas, cik strauji Agate Tūna attīstās mākslinieciskajā laukā, savos darbos veiksmīgi apvienojot dziļu pētniecību, empātisku pieeju un personīgu iesaisti. Viņas radošais izpildījums apvieno estētisku izsmalcinātību un konceptuālu dziļumu, radot gan vizuāli iespaidīgus, gan intelektuāli izaicinošus mākslas darbus.

Līdzīgi pozitīvi pārsteidz arī Annemarija Gulbe un Konstantīns Žukovs, kuru darbi ar drosmīgu pieeju un spēcīgu izteiksmi apliecina jaunas paaudzes radošo potenciālu Latvijas fotogrāfijas un laikmetīgās mākslas laukā. Šo jauno mākslinieku parādīšanās ir nozīmīgs pienesums laikmetīgās mākslas un fotogrāfijas attīstībai Latvijā.

Lai gan pasaules kontekstā izcelt vienu konkrētu vārdu būtu sarežģīti, mans fokuss un interese paliek pie Latvijā dzīvojošiem māksliniekiem, kuru darbi turpina pārsteigt un iedvesmot.

Iveta Gabaliņa, fotogrāfe, ISSP Galerijas vadītāja:

Art Riga Photo Fair, kas šogad norisinājās no 19. līdz 24. novembrim Latvijas Dzelzceļa muzejā. Par šo pasākumu, kas potenciāli varētu būt nozīmīgs notikums Latvijas fotogrāfijas dzīvē, uzzināju nevis no organizatoriem vai kultūras medijiem, bet gan pavisam nejauši – no ieraksta feisbukā. Pārsteidza, ka Latvijas mākslas galerijas nebija aicinātas piedalīties, kas arī atstāja savu nospiedumu uz pasākuma kopējo kvalitāti. 

Līga Goldberga, fotogrāfijas pētniece:

Ne gluži pārsteigums, bet drīzāk vērienīgs un rosinošs notikums bija starptautiskā sieviešu fotogrāfijai veltītā konference Fast Forward, kas šī gada maijā norisinājās Grieķijā, Salonikos. Trīs dienas blīvā programmā bija iespēja dzirdēt gan akadēmiskus pētījumus par fotogrāfijas vēsturi, gan grāmatu un tiešsaistes platformu prezentācijas, kā arī mākslinieču un kuratoru stāstus par ambicioziem, iekļaujošiem un kritiskiem fotomākslas projektiem. Nākamā konference norisināsies Polijā 2025. gada oktobrī, un tai var pieteikties līdz 27. janvārim. Gribētu tur redzēt un dzirdēt vairāk par Baltijas reģionu, tāpēc rosinu pieteikties un dižoties ar saviem darbiem radošās un akadēmiskās pētniecības pārstāves un pārstāvjus.

Auguste Petre, kuratore:

Šogad mani pārsteidz un iepriecina jaunie mākslinieki, piemēram, Agate Tūna (starp citu, ISSP Skolas absolvente), kuras aizraušanās ar fotogrāfiju rezultējas iespaidīgos un tematiski pētnieciskos darbos. Viņas praksei piemīt īpašs siltums un patiesums, kas, domājams, sakņojas analogajā pieejā medijam. Vēl biju patiesi priecīga par Zanes Priedes izstādi Marmoleum Real 2mm gan Rīgā, gan ekspozīcijā Art Vilnius. Zanes fotogrāfija ir kā asociatīva spēle, kas ļauj vēlreiz piedzīvot (mūsu paaudzei) siltās atmiņas par bērnību postsociālismā.

Sergejs Kruks, sociologs un kultūras pētnieks:

Pētīdams padomju Igaunijas un Lietuvas preses fotogrāfiju, biju pārsteigts par izteiksmes līdzekļu daudzveidību. Empīriskie dati apgāž tēzi par monostilistisko diktatūru. Fotogrāfijas ir tik dažādas, cik dažādi ir fotogrāfi. Jā, ne visiem avīžu un ziņu aģentūru darbarūķiem izdevies novērtēt un atdarināt talantīgāko kolēģu dokumentālo un modernisma foto, bet arī ierastos standartizētos portretus un rūpnīcu skatus katrs no viņiem veidojis pa savam. 

Liāna Ivete Žilde, kuratore un vizuālās kultūras pētniece:

Šogad regulāri pārsteidz izdevniecības Valters Dakša paspārnē izdotais iknedēļas Māxlas Žurnāls, kurā fotogrāfija organiski dzīvo starp citiem mākslas medijiem. Žurnāls piedāvā platformu gan jau pazīstamu fotogrāfijas autoru sērijām (piemēram, Ivars Grāvlejs, Vika Eksta, Romans Korovins), gan mazāk dzirdētiem vārdiem caur Open Call formātu un kuratoru veidotiem tematiskiem numuriem. Svaiga elpa un process diezgan nabadzīgajā Latvijas mākslas preses laukā, lai gan savu lasīšanas tempu pielāgot žurnālu iznākšanas regularitātei ir izaicinoši.

Rūdis Bebrišs, filozofs un publicists:

Vēlos izcelt pāris notikumus no šī gada Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmas: Mūsdienu fotogrāfijas vēsturu diptihu ISSP telpā, kā arī izstādi Lūzuma punkts, smalka balansēšana RIXC galerijā. Pirmo izceļu, jo izstādes gaumīgi apdomāja, ko nozīmē rakstīt vēsturi un būt pirmajiem, kas aizpilda tukšos plankumus. Joprojām gaidu solīto izdevumu. Savukārt otro izstādi vēlos uzteikt, jo tā bija, iespējams, pirmā reize, kad mākslīgā intelekta veidoti attēli man šķita tik estētiski. Un tā jebkurā gadījumā bija arī interesanta apcere par fotogrāfijas būtību.

Vika Eksta, fotogrāfe:

Izdevums Gleizda metode un tajā publicētā Liānas Ivetes Žildes eseja. Es nebiju plānojusi šo grāmatu pirkt vai skatīties, jo kailfoto un fotokluba Rīga estētika mani nekad nav saistījusi, tomēr, kad FK piedāvāja uzrakstīt par to recenziju, nolēmu pamēģināt. Tā es tiku pie šīs grāmatas un biju patīkami pārsteigta gan par sastādītāju piegājienu Jāņa Gleizda arhīvam, gan par Žildes tekstā piedāvāto pētniecisko skatījumu uz Latvijas padomju laika fotogrāfijas “neērto mantojumu”, kas kontekstualizē Gleizda darbu un reizē sniedz plašāku skatījumu uz apskatītā perioda fotogrāfu interesēm un izvēles iespējām.

Roberts Svižeņecs, fotogrāfs:

Mākslīgā intelekta iespējas, piemēram, fotogrāfiju atdzīvināšana platformā hailuoai.video, paver jaunas iespējas realitātes papildināšanai ar izdomājumu. Kā pārsteigumu var minēt arī Arņa Balčus negaidīto braucienu uz Gruzijas protestiem.

Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:

Mani personīgi pārsteidza ISSP Skolas studentu pirmā kursa kopprojekts (interaktīvā fotostudija un pop-up izstāde) Pielaiko laulību – gan ar savu eksperimentālo formātu, gan ar sabiedrībā vispārpieņemtā koncepta apšaubīšanu viegli, bez didaktikas. Jo vairāk pārsteidzošs likās kolektīvās radīšanas aspekts – notikums bija 100 % studentu pašiniciatīvā balstīts un tajā entuziastiski piedalījās visi 18 kursa dalībnieki. 

Gribētu arī pieminēt Ikuru Kuvajimas darbu Ogres novada lauka pētījumi. Šī bija pirmā reize, kad Ogres Vēstures un mākslas muzejs uzņēma starptautisku mākslinieku rezidencē sešu mēnešu garumā, kas rezultējās brīnišķīgā izstādē (skatāma līdz 16. februārim), izgaismojot Ikuru iejūtīgu Ogres novada kultūras un vēstures izpēti un mākslinieka mījiedarbību ar vietējām kopienām. 

Monta Cimdiņa, grafikas un fotogrāfijas krājuma glabātāja LNMM:

Ar bažām devos uz Jāņa Gleizda simtgadei veltīto izstādi Gleizds, šķēres, papīrīt’s Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Bažas vairāk saistījās ar nojausmu, ka tur ieraudzīšu to, kas vispārīgi asociējas ar Gleizdu, proti, lielu skaitu sieviešu aktu. Izstāde patīkami pārsteidza gan satura (pievēršanās darbu radīšanas tehnikai, Gleizda biogrāfijai, precīzā tehnikas norādīšana darbu etiķetēs), gan dizaina ziņā (ar balto krāsu aizkrāsotie logi – lieliski!). Laikam šai izstādei būtu grūti piemeklēt vēl atbilstošāku vietu kā medicīnas muzejs.

Agate Tūna, māksliniece:

Paulas Punkstiņas radošā darbība. Viņas darbi pārliecinoši izceļ fotogrāfijas medija plastiskumu un transformācijas potenciālu.

Georgs Avetisjans, fotogrāfs:

Sofijas Kallas (Sophie Calle) personāllizstāde Neither give nor throw away, kas norisinājās The Cryptoporticus, Arlas fotogrāfijas festivāla Les Rencontres d’Arles ietvaros Francijā aizkustināja tieši pieredzes un pašas idejas dēļ. Tajā tika iekļauti vairāki darbi, lielākoties no sērijas The Blind, kuru pirmspēdējo reizi redzēju vēl Čikāgas Mākslas institūtā 2022. gadā, kā arī mazliet senāk Londonā. Vētras, plūdu un mitruma dēļ autores darbus skāra pelējums, un, lai izvairītos no jebkāda piesārņojuma riska, restauratori ieteica, ka darbus būtu vēlams iznīcināt. Šai sērijai viņas dzīvē bija pārāk liela nozīme, lai to eksistence tā vienkārši beigtos kādā no šķirošanas poligoniem. Ļoti saviļņoja šī ideja par ceremoniālu atvadīšanos no darbiem Arlā, kur tā jau ir visai augsti standarti darbu arhivēšanā un glabāšanā, tos vēl pēdējo reizi izstādot mitrā un tumšā pazemes ejas koridorā jeb kriptoportikā, kur tie turpina pelēt un izzust skatītāju acu priekšā, apcerot, ka nekas uz šīs zemes nav paliekošs, bet gan gaistošs, izzūdošs un nenoturams. Pelējums bija rūpīgi izvēlējies savus upurus. Bez pieminētās sērijas tas ietekmēja arī citus darbus, kas runāja par nāvi vai zaudējumiem, it kā to necaurlaidība jau būtu apdraudēta. Izstādē ir redzami kaltētu ziedu pušķi, kapu fotogrāfijas, arī matrača fotogrāfija, uz kuras kāds vīrietis bija aizdedzinājis sevi, kā arī viņas mātes pēdējā vārda gleznas u. c. Šiem mirstošajiem darbiem, kuriem tika dota otrā nāve, viņa pievienoja arī citas lietas no savas dzīves, kurām vairs nebija nekādas nozīmes, bet kuras viņa nevarēja ne atdot, ne izmest.

Atļaušos izcelt un pieminēt vēl divus citus šī gada pārsteigumus. Vienu atklāju Kristīnes Liniņas un Kaspara Vanaga kūrētajā izstādē Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, kas bija ne tikai saturiski, bet arī dizainiski un arhitektoniski spēcīga, bet ja vērtējam tieši fotogrāfiju, tad īpaši palika atmiņā viena neliela atrasto fotogrāfiju sērija Ienācēji, kas tika atlasīta no kādos bēniņos atrastas fotofilmiņas, kurā bija redzama dzīve okupācijas gados, kad Rīgas centrā, grezni iekārtotos dzīvokļos un privātmājās, izsūtīto un aizbraukušo ģimeņu vietā sāka ērti iekārtoties uz dzīvi jaunie, netaisnās varas ienācēji, klājot sev svešas gultas un valkājot svešu apģērbu. Daļu dzīvokļus arī brutāli izdemolēja, izzaga un malkā nodedzināja gan durvis, gan logu rāmjus un arī grāmatas. (Attēli no izstādē redzamās atrasto fotogrāfiju sērijas Ienācēji, fotogrāfiju autors nav zināms, Rīga, 1947, papīrs, sudraba želatīns). Otru izstādi un autoru atklāju Ogres vēstures un mākslas muzejā, Elīnas Cērpas kūrētajā izstādē Ogres novada lauka pētījumi, kurā rezidējošais japāņu mākslinieks Ikuru Kuvajima attēlus dažādās tehnikās miksēja ar atrastiem dabas materiāliem, foto arhīviem un rāmjiem, izmanojot epoksīda sveķus un pievēršoties vēsturiskām liecībām, vietējām teikām un leģendām, radot unikālus mākslas darbus ar ārpusnieka redzējumu uz Latviju, tās vēsturi un notikumiem.

Arnis Balčus, fotogrāfs un FK redaktors:

Pārsteidza, kā divas foto leģendas – Gunārs Binde ar izstādi LNMM un Jānis Gleizds ar izstādi Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā – tiek pārdefinētas no kailfoto lielmeistariem, kā viņus līdz šim zinājām, par kaut ko šodienas feministiskajai konjunktūrai atbilstošāku, proti, Gleizds kļuvis par “ķirurgu”, bet Binde – par “teātra gaismotāju”. Akti abiem tagad ir tikai blakusprodukts. Abas izstādes sniedz iespēju skatīt šos autorus jaunā gaismā, izceļot kuratoru un scenogrāfijas ieguldījumu jauno akcentu izvietošanā.

Daniela Zālīte, filozofe un kritiķe:

Pieturēšos pie lokālā konteksta, lai izceltu faktu, ka šogad bija divas fotogrāfiju izstādes, kuras katra gan atšķirīgā, bet diezgan tiešā veidā neslēpa saikni ar feminismu: Rūtas Kalmukas izstāde Saiknes un Annas Maskavas izstāde Senču ķermenis, kuras gadījumā feminisms publiskajā telpā gan parādās pastarpinātāk. Abas izstādes notika ISSP Galerijā. Feminisma atzīšana priecē un pārsteidz, jo Latvijas mākslā ilgi bijusi situācija, ko vairāki autori dēvē par šizofrēnisku, proti, izstādes acīmredzami ir feministiskas, bet mākslinieces to noliedz. To, ka Latvijas mākslā izsenis bijis problemātiski atzīt mākslas saikni ar feminismu, izvērš un spēcīgi analizē Jana Kukaine šogad izdotajā grāmatā Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā, kurā, starp citu, būtiska loma ir arī fotogrāfijas analīzei – viens no diviem teorijas pielietošanas piemēriem ir “Fembloks”, kas noticis dažādos medijos, bet paliekoši īstenots fotogrāfijās. Feminisma izstāžu sakarā priecē ne tikai atzīšana, bet arī mākslas darbus pavadošais teorētiskais ietvars.

Kristīne Krauze Slucka, fotogrāfe:

Nesen atgriezos no laikmetīgās mākslas muzeja rezidences Seulā, Dienvidkorejā, kas ir tikai viena no 15 rezidenču programmām. Biju pārsteigta, cik liels atbalsts radošo jomu autoriem tiek sniegts no valsts puses, turklāt ne tikai vietējiem māksliniekiem, bet arī starptautiskajiem. 2025. gada maijā durvis vērs vērienīgs Seulas Fotogrāfijas muzejs.

Inese Baranovska, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja, kuratore:

Divas izcilas fotoizstādes Londonā, kuras izdevās apskatīt 2024. gada novembrī. Dienvidkensingtonas trauslais skaistums: Fotogrāfijas no sera Eltona Džona un Deivida Fērniša kolekcijas (South Kensington Fragile Beauty: Photographs from the Sir Elton John and David Furnish Collection)Viktorijas un Alberta muzejā– izcila kolekcija, kas nevairās no neērtām tēmām; veiksmīgs tematisko sadaļu grupējums. Otra izstāde Teita modernās mākslas muzejā – Zaneles Muholi vērienīga  retrospekcija, vairāk nekā 260 fotogrāfiju. Māksliniece piesaistīja manu uzmanību jau Venēcijas biennālē 2019. gadā, bet šajā solo skatē Dienvidāfrikas aktīvistes spēja ar fotogrāfijas medija palīdzību vēstīt par savas zemes cilvēku, arī seksuālo minoritāšu spožumu, lepnumu un postu vienkārši sit pat nerviem un nevar atstāt vienaldzīgu.