Gada vilšanās fotogrāfijā 2024

Turpinot tradīciju, arī šogad FK apkopojam kritiskus viedokļus. No diskusijām par trūkstošu mākslas kritisko virzību līdz neizmantotiem resursiem un jaunu autoru perspektīvu trūkumu – dažādie viedokļi atspoguļo daudzpusīgu skatījumu uz gada vilšanos. Tajos saklausāma gan nostalģija pēc nozares tradīcijām, gan ilgas pēc jauniem, svaigiem risinājumiem un strukturālām pārmaiņām. Ļoti ceram, ka šie viedokļi ne vien izgaismos problēmas nozarē, bet arī dos impulsu attīstībai, ienesot pozitīvas pārmaiņas nākotnē.

Katrīna Jaunupe, kuratore:

Arī šogad neiznāca Foto Kvartāla gadagrāmata. Protams, vienmēr varētu būt labāks un stabilāks finansējums, vairāk lielu izstāžu, kas veltītas tieši fotogrāfijai, un plašāks mūsu fotogrāfu darbu pircēju loks. Arī iespējas piedalīties starptautiskās mesēs un aktuālos pasaules notikumos, kas veltīti fotogrāfijai. Tomēr cenšos skatīties pozitīvi – interese par fotogrāfiju aug. Mums ir daudz interesantu projektu, jauni un talantīgi mākslinieki, kā arī dažādi spilgti notikumi. Latvijas fotogrāfi turpina cīnīties un iekarot pasaules auditoriju, un tas ir iedvesmojoši!

Sergejs Kruks, sociologs un kultūras pētnieks:

Gada vilšanās, godīgi sakot, ir ikgadējā vilšanās. Teksti par fotogrāfiju joprojām paliek atrauti no pašas fotogrāfijas. Kuratori un mākslas kritiķi mēdz rakstīt par to, ko domā, nevis par to, kas no attēlā ieraudzītā – plastiskais vai figuratīvais – liek domāt tieši tā. Tā teksti par izstādēm pārvēršas mitoloģijās bez denotācijām un konotācijām. Otra nelaime – lepošanās ar mākslas vēstures zināšanām, apmēram tā: “Šis fotogrāfs ir ietekmējies no vienas slavenības, bet šajā attēlā viņš atdarina citas slavenības plastiku”.

Maija Rudovska, kuratore un mākslas kritiķe:

Vilšanās ir drīzāk saistīta ar mākslas norisēm kopumā. Par Latvijas mākslinieku vietu pasaules (un arī Baltijas) ainā man lika aizdomāties Baltijas triennāle, kurā nebija iekļauts neviens no Latvijas. Te loģiski varētu vainot triennāles kuratorus, piekabinot tiem aroganci un nevēlēšanos paskatīties tālāk par šauru interešu loku (tur ir zināma taisnība), tomēr starptautiski 2024. gada ietvaros bija vērojami vēl citi mākslas notikumi, kur mūsu kaimiņvalstis spilgti piedalījās, taču Latvijas vārds izpalika. Klasiska atbilde tam būtu mūsu resursu trūkums, bet, paanalizējot vairāk, tā ir arī pašas mākslas problēma. Es teiktu, ka Latvijas mākslas telpā trūkst attīstības – domāšanas, diskursu, ideju pretestības, estētiskas cīņas utt. Ir daudz labas mākslas, bet ir ļoti maz izaicinošas, graujošas, dedzīgas, aizraujošas mākslas, kas rezonētu plašāk. Šķiet, ka  krīzes apstākļos tādai būtu jārodas, bet diemžēl tas nenotiek. Papildu faktors ir nacionālistiskā diskursa ietekme, kas diemžēl kara ietvaros ir pastiprinājusies – uz Latviju brauc ļoti maz starptautisku kuratoru (te domāju arī mūsu reģionu), arī sadarbība ar globāli nozīmīgām institūcijām un organizācijām ir minimāla (ja vispār ir, tad tikai epizodiska); nav arī mērķtiecīgas kultūrpolitikas, kas regulāri atbalstītu Latvijas mākslas norises ārvalstīs. Tad nu šie procesi kopumā piešķir šo “atsildītās zupas” efektu. 

Iveta Gabaliņa, fotogrāfe, ISSP Galerijas vadītāja:

Gaidītā Gunāra Bindes izstāde Binde 100-10 Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Lai gan izstāde veltīta vienam no Latvijas fotogrāfijas vēstures nozīmīgākajiem autoriem, un viņa darbi neapšaubāmi ir pelnījuši uzmanību, izstādes veidotāji izvēlējušies to veidot, balstoties uz novecojušo “mākslinieka ģēnija” naratīvu. Šāda interpretācija šķiet laikmetam neatbilstoša un, lai gan vēsturiski saprotama, patlaban vairs nespēj piedāvāt saturiski bagātu un daudzslāņainu pieredzi.  Izstādei pietrūkst kritiskas perspektīvas – īpaši attiecībā uz sievietes kā “mūzas” pozicionējumu mākslas vēsturē, kas paliek nekritiski apjūsmots, ignorējot feministisko diskursu. Šāda izstādes struktūra atstāj iespaidu, ka muzejs necenšas pārskatīt un problematizēt vēsturiskos naratīvus, bet gan atkārto tradicionālas, romantizētas interpretācijas. Papildu kritiku raisa arī izstādes scenogrāfija. Lai arī tā neapšaubāmi apliecina scenogrāfa Artura Analta talantu un spēju radīt iespaidīgus vizuālus risinājumus, izstādē tā nomāc pašus Bindes darbus un kļūst par galveno uzmanības objektu. Šī nelīdzsvarotā pieeja vājina izstādes māksliniecisko vēstījumu, kur Bindes darbiem būtu jākļūst par galveno akcentu. Kopumā izstāde atstāj iespaidu, ka tai pietrūkst gan kritiskas pieejas, gan veiksmīga līdzsvara starp izstādes elementiem, kas ir būtiski, lai pilnvērtīgi atklātu Bindes ieguldījumu Latvijas fotogrāfijas vēsturē un viņa darbu laikmetīgo nozīmi.

Līga Goldberga, fotogrāfijas pētniece:

Šī nav tik daudz vilšanās, kā nepacietība un gaidas. Aizņemoties preses relīžu formulējumus, līdzās leģendārajiem, tautā iemīļotajiem vecmeistariem es gribu redzēt lielas retrospekciju izstādes un grāmatas par leģendārajām, tautā iemīļotajām (ne vairs marginālajām) latviešu fotogrāfēm – meistarēm, eksperimentētājām, dokumentālistēm, vizionārēm.

Vika Eksta, fotogrāfe:

Aizvien jūtamāk, ka Latvijas Fotogrāfijas muzejam nav izstāžu telpu un tajā nenotiek regulāra izstāžu darbība, kas tomēr sekmēja domu apmaiņu autorfotogrāfijas nozarē. Muzeja neesamība ir īpaši jūtama, kad vēlos aizvest savus Rīgas Tehniskās jaunrades nama Annas 2 audzēkņus ekskursijā uz kādu laikmetīgu foto izstādi vai papildināt nodarbības par fotogrāfijas vēsturi ar muzeja vēsturiskās kolekcijas apskati.

Auguste Petre, kuratore:

Nepamet sajūta, ka fotogrāfiju bieži uzskata par marginālu vai no kopējās mākslas vides atdalītu mediju. Daudzi jaunās paaudzes fotogrāfi, šķiet, tiek uztverti tikai kā izpildītāji, nevis pilntiesīgi mākslinieki. Ļoti ceru, ka tas drīzumā mainīsies.

Rūdis Bebrišs, filozofs un publicists:

Divi (ne)notikumi. Pirmkārt, šogad nenotika Rīgas Fotomēnesis. Žēl, bet ceru uz fēniksa cienīgu atdzimšanu. Otrkārt, drusku attālāk saistīti ar fotogrāfiju, bet tomēr – gada pirmajā pusē izbeidzās ikmēneša galeriju vakari Riga Last Thursdays paspārnē. Tā bija jauka tradīcija, ko bieži izmantoju kā ieganstu apskatīt pilsētā notiekošo. Bet kopš tā laika zināmā mērā vīlies esmu arī sevī, jo neesmu sekojis līdzi mākslas vides aktualitātēm tik aktīvi kā citus gadus. Lai piepildītāks 2025. gads!

Roberts Svižeņecs, fotogrāfs:

Rīgas Fotomēneša nenotikšana un žurnāla Rīgas Laiks negaidītā aiziešana. Abi veicināja sabiedrības viedokļu dažādību, cenšoties iet ārpus ierastajiem rāmjiem.

Monta Cimdiņa, grafikas un fotogrāfijas krājuma glabātāja LNMM:

Atbildēšu ļoti vispārīgi. Vilšanās jau vairāku gadu garumā ir telpu trūkums vizuālajai mākslai. Pietiek aizbraukt tepat pie kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā, lai rastos balta skaudība.

Elīna Semane, fotogrāfe:

Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītājas darba atalgojums – 1403,00 EUR bruto mēnesī par pilnas slodzes darbu. Manuprāt, tā ir neadekvāti zema summa attiecībā pret izglītību (vismaz maģistra grāds), pieredzi šajā jomā un citām profesionālajām kompetencēm, kas nepieciešamas muzeja vadītāja amatam. Šis atalgojums kārtējo reizi precīzi ilustrē to, cik zemu mūsu valstī tiek novērtēts darbs kultūras un mākslas nozarē, neskatoties uz to, ka šī nozare veicina sabiedrības izglītošanu un citus būtiskus, fundamentālus uzdevumus.

Kristīne Krauze Slucka, māksliniece:

Ar skumjām noskatījos Foto Kvartāla video reportāžu no fotogrāfijas gadatirgus Art Riga Photo Fair. Fokuss uz sienas metrāžu tirdzniecību un izsludinātā konkursa tēma Gaismas spēles ir tipisks amatieru fotoklubu saturiskais ietvars, kam absolūti nav nekādas saistības ar laikmetīgās fotogrāfijas tēmām, kas skar, piemēram, identitātes, vides un citus vizuālās pētniecības un dokumentācijas jautājumus. Solījums iepazīstināt sabiedrību ar atzītu un jaunu fotogrāfu izlasi neiztur kritiku, jo ekspozīcijā nav pārstāvēta neviena patlaban atzīta laikmetīgās fotogrāfijas autora. Autori, kas ir saņēmuši apbalvojumus par savu veikumu gan šeit, gan prestižos ārzemju konkursos, autori, kas aktīvi veido Latvijas laikmetīgās fotogrāfijas vidi – Alnis Stakle, Reinis Hofmanis, Arnis Balčus, Iveta Gabaliņa, Vika Eksta u. c. – palika noklusēti.

Agate Tūna, māksliniece:

Lasot iepriekšējo gadu vilšanās, jāatzīst, ka maz kas ir mainījies. Mana vilšanās šogad ir tieši par lietu atkārtošanos un nemainīgu ritmu, kas rada stagnācijas sajūtu. Šķiet, ka daudzas lietas turpinās pēc ierastās formulas. Tomēr izvēlos fokusēties uz pozitīvo – priecājos, ka fotogrāfija kļūst arvien pieejamāka, ir jūtama jauno mākslinieku radošā enerģija un centieni mainīt ierasto pieeju, kas iedvesmo!

Liāna Ivete Žilde, kuratore un vizuālās kultūras pētniece:

Lai gan pragmatiski saprotami, tomēr pārsteidza nekritisks un bieži arī negaumīgs MI tehnoloģiju izmantojums vizuālā satura radīšanā arī citādi cienījamos vietējos medijos. Nav arī atrisinātas pagājušogad aktualizējušās bažas par joprojām neskaidro Fotomuzeja nākotni, un izstāžu telpu trūkums nu jau šķiet īpaši jūtams.

Inese Baranovska, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja, kuratore:

Neziņa par Latvijas Fotogrāfijas muzeja attīstības likteni, lai pagaidu telpas Kronvalda bulvārī 4 nekļūtu par vienīgo iespēju.

Gribētos nākotnē cerēt uz kvalitatīvāku autoru atlasi un profesionāla kuratora piesaisti, veidojot patiesi kvalitatīvu Latvijas laikmetīgās fotogrāfijas reprezentāciju, kā to spēj izdarīt Foto Tallinn tepat kaimiņos.

Arnis Balčus, fotogrāfs un FK redaktors:

Latvijas Mākslas akadēmijas skatēs fotogrāfija joprojām ir vājākais posms. Tas, ka galvenajā vizuālās mākslas izglītības iestādē nav programmas vai pasniedzēju, kas stimulētu domāt un radoši izpausties fotogrāfijā, ietekmē nozari kopumā – jaunie talanti uzrodas pa retam un pārsvarā pa vienam. To visu nevar kompensēt ISSP Skola, kas, lai arī ir tuvu universitātes līmenim, pamatā orientēta uz maksātspējīgu publiku brieduma gados. Šogad izpalika Fotomuzejs un Rīgas Fotomēnesis, RSU tika likvidēta fotogrāfijas nodaļa, no LNMM pazuda pastāvīgā ekspozīcija 12 fotogrāfi, tā kā varam teikt, ka nozarei kaut kas ir gājis mazumā. Protams, varam priecāties par fotogrāfijas klātbūtni Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (Binde, Deinats, Iekāres vārdā) un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā (Gleizds, Pēcnāves dzīve), bet šai kontekstā rodas sajūta, ka fotogrāfam, lai būtu personālizstāde lielā muzejā, ir jānomirst vai vismaz jābūt ļoti cienījamā vecumā. Šogad Mārai Brašmanei palika 80, bet acīmredzot viņa vēl ir par jaunu retrospekcijai muzejā. Tikmēr mazajās galerijās fotogrāfija joprojām ir retums, kā izņēmums nāk prātā Paulas Punkstiņas izstāde Dom galerijā. Jaunajiem trūkst pieejamas izglītības un arī nākotnes perspektīvas Latvijā. Ja tu kā jaunais nodarbojies ar fotogrāfiju kā mākslu, tad tava nākotne ir reģionu kultūras nami un Art Riga Photo Fair, nevis kim?, Look vai LNMM. Pat ISSP Galerijā visu šo gadu laikā ir bijusi personālizstāde tikai vienam ISSP Skolas studentam (Annemarija Gulbe). Tāpēc varam redzēt, kā fotogrāfi maina mediju (Toms Harjo, Kārlis Bergs, Katrīna Ģelze) vai kļūst starpdisciplināri (Gulbe, Slucka, Tūna), lai integrētos vietējā kultūras ainā, pārējiem jāgaida kādi gadi 90 un jācer, ka tad dzīvi būs tomi zariņi, alekseji muraško un annas volkovas, kas bez absolūti racionāla pamata stutēs “garlaicīgo” fotogrāfiju…