Disociācija
Šeit piefiksētas dažādu cilvēku disociācijas pieredzes.
***
Disociāciju pieredzēju laikā, kad uzzināju šokējošu diagnozi, gāju cauri ārstu pārbaudēm un piedzīvoju operāciju. Tikai vēlāk sapratu, ka jau vairākus mēnešus dzīvoju disociācijas stāvoklī, nemēģināju to sasniegt apzināti. Tobrīd varbūt tas palīdzēja nosargāt pēdējās iekšējā miera paliekas, bet lielākā laika posmā saprotu, kas tas ir vēl vairāk apgrūtinājis izdzīvošanu un šīs pieredzes pieņemšanu. Nepabeigta stāsta sajūta.
***
Pusaudžu gados (14–15) nomira mans tēvs, un tā bija pirmā reize, kad tik tuvu saskāros ar nāvi. Tajā laikā bieži sāku pieredzēt to, ko sauc par disociāciju. Kad vien nebiju aizņemta ar kādu intensīvu darbību, prāts aizbēga kaut kur ārpus ķermeņa. Tajos brīžos bija tāda sajūta, ka skatos uz sevi no aizmugures, stāvu pati sev aiz muguras. Vēroju savas rokas, cilvēkus apkārt. Likās, ka redzu savas domas. Ka apkārtējā pasaule nav man pieejama, bet skatos savu domu filmu ar aizvērtām acīm. Man šķita, ka varēju kontrolēt, kas notika “tajā realitātē’’: iedomājos tēvu nākam man pretī, mūsu apskāvienus, jutu, ka no “apskāviena’’ piekusa rokas, ka mainījās sejas izteiksme. Visas kustības bija palēninātas, un ķermenis šķita mazāk kontrolējams, bija neiespējami kustēties ātri gan realitātē, gan “šajā realitātē’’. Sajūta kā sāļā ūdenī. Bet tajā pašā laikā es šo visu nevis kontrolēju, bet drīzāk vēroju. Vienlaikus. Tad parasti vienā brīdī “šī realitāte’’ pārtrūka, ja kāds mani uzrunāja īstajā dzīvē.
Bieži tas notika tieši tad, kad klausījos mūziku. Atceros vienu dziesmu, ko klausījos autobusā, un nevarēju saprast, vai braucu “tagad’’ vai pirms mēneša, vai pēc mēneša no tā laika posma; redzēju sevi kā domu, kas mani bija apciemojusi mēnesi pirms tēva nāves.
***
Manā dzīvē disociācija bija simptoms PTSD. Es nevarēju atcerēties savas darbības, un dienu, pat nedēļu vietā atmiņās parādījās tumši plankumi. It kā, mostoties no miega, attopies no autopilota. Atskatoties atpakaļ, jāsecina, ka tolaik droši vien bija arī liela pārslodze un vēl viss kas, bet būtībā tas beidzās tikai tad, kad aizgāju pie psihoterapeita. Tas bija veids, kā mans prāts pārvaldīja traumu – izmetot mani no ķermeņa, lai nebūtu nekas jājūt, jāprocesē.
Tagad ir labi, un es teiktu, ka esmu apzināta savā ķermenī un disociējos ļoti reti, nu, tā ikdienišķi. Bēdīgi atcerēties šīs sajūtas, žēl sevis toreiz, 17 gadu vecumā. Visvairāk man disociācija saistās ar trigersituācijām – tad mēdzu “pazust no čata’’, bet, kā jau teicu, ar to esmu strādājusi mērķtiecīgi un ir izdevies noturēt balonu rokā, nevis pēc ilgāka laika attapties un nesaprast, kur tas palicis.
***
Reizēm pamanu, ka esmu disociējusies, kad man blakus guļ suns un saprotu, ka es viņu neizjūtu, nespēju sajust, ka man blakus ir šī brīnišķīgā radība. Zinu ka citreiz arī pati neapzinos, ka esmu disociējusies. Tas arī ir galvenais iemesls manai amnēzijai. Neatceros veselas sarunas vai notikumus, kas ir bijuši tik tikko.
***
Ir bijušas reizes, kad braucu sabiedriskajā transportā un sākas tāda kā intesitāte ķermenī, bet visvairāk galvā. Esmu pat izkāpusi no transporta, jo pēkšņi pazūd visa informācija, pēkšņi nespēju atcerēties, kur dzīvoju un kur man tagad būtu jāiet. Nevaru taču garāmgājējiem jautāt, lai palīdz man atcerēties, kur dzīvoju. Šīs epizodes gan parasti ir īsas, bet ļoti biedējošas un intesīvas, jo tajā brīdī tu esi ne tikai disociējies no vides, bet arī no sava prāta un pat pamata atmiņām par sevi, savu vārdu un dzīvesvietu. Tagad atskatoties uz šo laiku saprotu, ka šīs epizodes bija rezultāts dažādām traumatiskām pieredzēm un pārslodzei; stresam, ko 17–19 gadu vecumā grūti pārdzīvot. Turklāt, ja nemaz pats nezini, kas ar tevi notiek, nekad agrāk neesi to piedzīvojis.
Tādās epizodēs “tagadne” šķiet pārāk nepanesama un psihe, it kā mēģinot tevi pasargāt, atdala tevi no apkārtējā un ieliek tādā kā vakuuma maisā, kur tu visu redzi kā caur plēves filtru un apzinies to bieži vien tikai daudz vēlāk.
Laima Skrīvele (1999) absolvējusi Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolu foto dizaina specialitātē, šobrīd studē mākslas pedagoģiju Latvijas Mākslas akadēmijā, paralēli strādā Limbažu mākslas skolā un London Gates Riga, pasniedz zīmēšanu, fotogrāfiju, gleznošanu, kompozīciju, mākslas valodu. Šis darbs tapis programmas FK Fotostāsts ietvaros, ko žurnāls izveidoja 2024. gadā, lai sekmētu Latvijas fotogrāfu jaunradi.
