Klusā upe
2018. gada 6. oktobrī 30 gadus vecā televīzijas žurnāliste Viktorija Marinova tika brutāli izvarota un nogalināta Bulgārijas pilsētā Rusē. Gaišā dienas laikā jauna sieviete devās skriet gar Donavu un vairs neatgriezās.
Šis gadījums izraisīja starptautisko mediju sašutumu, jo Marinova bija viena no nedaudzajām žurnālistēm, kas uzdrošinājās runāt par plaša mēroga korupciju savā valstī. Viņas vardarbīgā nāve ne tikai izgaismoja plaši izplatīto kukuļošanu, bet arī vardarbību pret sievietēm un nedrošos žurnālistu darba apstākļus. Tomēr debates pēkšņi apklusa jau pēc 48 stundām, kad par šo noziegumu tika arestēts 21 gadu vecais romu izcelsmes vīrietis Severins K. Bulgārijas amatpersonas ātri paziņoja, ka tas bijis vienkārši traģisks atgadījums, nevis politiski motivēts noziegums.
Izmantojot gan māksliniecisku, gan dokumentālu pieeju, fotosērijas Klusā upe autore apstrīd šo ērto klusēšanu. Marinovas nāve varbūt nebija politiski motivēta, taču plašākā nozīmē tā noteikti tāda ir. Maksimova pievēršas šim plašākajam sociālpolitiskajam kontekstam. Tiek aplūkotas emocionālās sekas, jo šis notikums autori skāra arī personīgi: nogalinātā žurnāliste bija viņas svaine un draudzene. Tādējādi sērijā tiek gan uzdoti jautājumi, gan vienlaikus dokumentēts personīgo sēru un zaudējuma, dusmu un izmisuma ceļš. Šī attieksme ir pretrunā tam, kā galvenie mediji attēlo vardarbību. Tā vietā Maksimova fiksē elēģiskus skatus uz Ruses pilsētu, tukšām telpām, no kurām daudzas ir pamestas, taču ne bez skaistuma. Tiek veidota subjektīva slepkavības topogrāfija, jo tas seko nevis vienai, bet divām trajektorijām: Viktorijas Marinovas un viņas iespējamā slepkavas Severina K. trajektorijai, kad abi pārvietojas pa postkomunistisko pilsētvidi, līdz viņu ceļi krustojas Donavas krastā. Tādējādi parādās trešā – pašas mākslinieces – trajektorija.
Eiženija Maksimova (Eugenia Maximova) ir fotogrāfe, fotožurnāliste un vizuālā māksliniece no Vīnes. Ieguvusi maģistra grādu žurnālistikā un komunikācijas zinātnēs Vīnes Universitātē. Viņas mākslinieciskā darbība balstās uz kritisku skatījumu un iesaistīšanos sociālpolitiskajos kontekstos. Iedvesmojoties no bērnības Bulgārijā, viņa pēta identitātes un ikdienas dzīves jautājumus postkomunistiskajās kultūrās, kā arī patēriņa un īslaicīguma jautājumus.
