27. Okt / Gunita Baumane / Blogs

LNVM stāsti: mazie zēni no Vidsmuižas pagasta

Mūsdienu digitālās vietnes, kurās rodams tūkstošiem Latvijas kultūras institūciju bagātību, rada tiltu starp pagātni un tagadni, daudziem interesentiem papildinot zināšanas vai atklājot nezināmus dzimtas dzīves “ceļu pavedienus”. Nereti par saviļņotu jaunatklājēju kļūst ne tikai interesents, bet arī digitalizētā materiāla kolekcijas glabātājs, kurš pēc saziņas ar attēlos redzamo personību pēctečiem uzzina kaut ko jaunu.

Vēloties izzināt savas dzimtas saknes Rēzeknes apriņķa Vidsmuižas pagastā, 2023. gada oktobrī apmeklētājs Ainis Broks ielūkojās jaunatklātajā Digitālās bibliotēkas vietnē. Pārsteidzošā kārtā viņš tur ieraudzīja digitalizētu Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) Fotonegatīvu kolekcijas uzņēmumu, kurš identiski sakrita ar viņa ģimenes albumā esošu fotogrāfiju. (1., 2. att.) Rēzeknes apriņķa Vidsmuižas pagasta Stikānu sādžas teritorijā uzņemta aina ar diviem maziem zēniem koka ratiņos. Puiši ir Aiņa vectēvs Adolfs Broks (22.05.1924.–-23.07.1973.) ar savu lielāko brāli Konstantīnu (27.02.1921.–?).

1. Adolfs un Konstantīns Broki bērnu vāģīšos ciemos Rēzeknes apriņķa Visdsmuižas pagasta Štikānu sādžā. 1926. gada 21. jūlijs. Fotogrāfs – Jānis Students. LNVM krājums (Neg. Nr. 5346)

2. Adolfs un Konstantīns Broki bērnu vāģīšos ciemos Rēzeknes apriņķa Visdsmuižas pagasta Štikānu sādžā. 1926. gada 21. jūlijs. Fotogrāfs – Jānis Students. Aiņa Broka ģimenes īpašums

Uzņēmums muzeja kolekcijā nonācis pēc Izglītības ministrijas Pieminekļu valdes (PV) 1926. gada vasarā Rēzeknes apriņķī organizētās etnogrāfisko pieminekļu apzināšanas ekspedīcijas, kuras laikā fotogrāfijās fiksēts tradicionālais dzīvesveids Latvijas laukos.

1923. gada jūnijā Izglītības ministrijas paspārnē izveidoja kultūras pieminekļu aizsardzības institūciju – Pieminekļu valdi, kuras galvenais uzdevums bija pētīt, aizsargāt un kopt pieminekļus. Tās pārziņā atradās plašs Latvijas kultūras mantojums – arheoloģiskās senvietas, arhitektūras, mākslas un vēstures pieminekļi, arhīvi un kolekcijas. Aizsargājamos un zūdošos objektus bija paredzēts apzināt un dokumentēt, aprakstot, fotografējot, uzmērot un uzzīmējot, veidojot pieminekļu arhīvu, nodrošinot pieminekļu pārskatāmību kā praktiskiem aizsardzības nolūkiem, tā zinātniski pētnieciskiem mērķiem. Lai šos mērķus veiksmīgi realizētu, organizētas ekspedīcijas. Arheoloģiskās, arhitektoniskās un etnogrāfiskās ekspedīcijas plānveidīgi, atkarībā no piešķirtā finansējuma un izvirzītajām darbu prioritātēm, organizētas katru vasaru no 1924. līdz 1944. gadam. Tradicionālā dzīvesveida pētniecībā ar lielu paliekošu nozīmīgumu laikā no 1924. līdz 1931. gadam organizētas etnogrāfisko pieminekļu apzināšanas ekspedīcijas, kuru laikā ne tikai piefiksētas mutvārdu liecības, aprakstīts, zīmēts un fotografēts redzētais, bet iegūtas arī senmantas. (3. att.) Ekspedīciju laikā iegūtās vēstures liecības glabāšanā nonāca tagadējā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Visu šo ekspedīciju laikā kopumā uzņemts vairāk nekā 53 000 fotonegatīvu, kuri patlaban ir plaši izmantoti kā spilgtas dokumentālās laikmeta liecības, atspoguļojot Latvijas kultūrvēsturisko telpu 20. gadsimta pirmajā pusē. (4. att.)

3. Pieminekļu valdes etnogrāfisko pieminekļu apzināšanas ekspedīcijas dalībnieks veic piezīmes, uzklausot pasaku teicēju Arkādiju Noviski Rēzeknes apriņķa Maltas pagasta Rabskajas sādžā. 1925. gada 15. jūlijs. Fotogrāfs – Alfrēds Krimuldēns. LNVM krājums (Neg. Nr. 28617)

4. Pieminekļu valdes ekspedīcijas grupa darbā Kuldīgas apriņķa Planicas pagastā. 1929. gads. Fotogrāfs – Pēteris Sērmūkslis. LNVM krājums (Neg. Nr. 16600)

Novērtējot ekspedīciju laikā tapušo uzņēmumu unikalitāti, 802 fotonegatīvi 2013. gada nogalē iekļauti UNESCO programmas Pasaules atmiņa Latvijas nacionālā reģistra LNVM nominācijā Tradicionālo prasmju un dzīvesveida dokumentēšana Pieminekļu valdes 1924.–1931. gada ekspedīciju fotonegatīvos. To skaitā uzņēmums ar Adolfu un Konstantīnu ratiņos.

Pieminekļu valdes štata darbinieki bija neliels tā dēvētais vadības kodols, kas plānoja un organizēja darbus, bet apjomīgākos ieguldījumus, vasarās piedaloties ekspedīcijās, veica līgumdarbinieki, kuri pārsvarā tajā brīdī bija Latvijas Universitātes un Latvijas Mākslas akadēmijas studenti. Šiem cilvēkiem vienlīdz labi bija jāprot vest sarunas ar reģionos intervējamajiem ļaudīm, zīmēt un fotografēt. Pirms ekspedīcijām nozaru profesionāļi izstrādāja veicamo darbu instrukcijas un izveda kā teorētiskās, tā praktiskās apmācības. 1924. gada ekspedīcijā uz Liepājas apriņķi organizētāji vēl īsti neprata novērtēt fotogrāfijas vērtīgumu. Ekspedīciju instrukcijās norādīts, ka jāfotografē tikai tajos gadījumos, kad zīmējumā priekšmetu attēlot būtu pārāk sarežģīti, jo labs zīmējums dodot vairāk nekā fotogrāfija. Tādējādi daudzi izdarītie uzņēmumi bija statiski, pozējoši un “stīvi”. Apjaušot fotogrāfijas lielo nozīmi, gadu gaitā uzstādījums pilnīgi mainījies. Sākot jau ar 1925. gada ekspedīciju uz Rēzeknes apriņķi, fotofiksētie personāži burtiski “atdzīvojas”, atspoguļojot lauku un mājas darbus, sadzīves un svētku ainas to dabīgā vidē. Mūsdienās apskatot uzņēmumus, tie stāsta gan par toreizējās dzīves spožumu, gan postu. Fotografēts uz tā saucamajiem stikla plašu fotonegatīviem izmēros 9 x 12 un 10 x 15 cm. Pirmajos ekspedīciju gados tieši fotoaparāta, fotoplašu un attīstīšanas ķimikāliju iegāde bija viens no dārgākajiem ekspedīcijas nodrošināšanas izaicinājumiem. Vidēji viens fotoaparāts kopā ar tam nepieciešamajiem piederumiem 9 x 12 cm lielu fotonegatīvu uzņemšanai maksājis 250 Ls.

5. Izglītības ministrijas Pieminekļu valdes izstrādāta “Fotonegatīva pase” uzņēmumam ar Adolfu un Konstantīnu Brokiem.

Lielākai uzņēmumu daļai pievienota tā dēvētā “fotonegatīva pase”, kurā fotogrāfs tūlīt pēc fotofiksācijas ierakstījis fotografētā objekta vai situācijas motīvu, tā stāvokli attiecībā pret debess pusēm, vietu (apriņķi, pagastu, māju), uzņemšanas laiku (gadu, mēnesi, datumu, dažkārt arī laiku), fotogrāfu, fotogrāfa dzīvesvietas vai pārstāvētās mācību iestādes adresi. Līdz ar to attiecīgā uzņēmumu kopa sniedz ļoti precīzas ziņas par uzņemto. Bijuši gan gadījumi, ka ekspedīcijas dalībnieki pārklausījušies vai nav pareizi sapratuši (jo īpaši Latgalē) iztaujājamā sacīto. Tādējādi piefiksēti neprecīzi māju nosaukumi, ļaužu vārdi… Nereti veidlapa nepilnīgi aizpildīta. Atšķirīga izpratne bijusi arī par uzņēmumā redzamās ainas galveno motīvu. Piemēram, Vidsmuižas pagastā fiksēto mazo zēnu gadījumā par galveno motīvu uzskatīti bērnu apģērbi un koka ratiņi, kuros zēni vizināti. Būtiski nav licies pajautāt zēnu vārdus. (5. att.) Līdz ar to muzejam nebija informācijas par attēlā redzamo zēnu personībām. Pateicoties Ainim Brokam, muzejs ir uzzinājis abu zēnu vārdus un to likteņus izaugot.

Bijuši gadījumi, kad ekspedīciju dalībnieki pēc atgriešanās Rīgā izgatavojuši fotokopijas un nosūtījuši uzņēmumos redzamajiem ļaudīm. Visdrīzāk tā arī fotogrāfija nokļuva Aiņa ģimenes īpašumā.

Adolfs un Konstantīns dzimuši Latgales zemnieku Jura (1881–1946) un Veronikas (1882–1968) Broku ģimenē kā jaunākie bērni piecu dēlu (Adolfs, Jānis, Jāzeps, Konstantīns, Staņislavs) ģimenē Rēzeknes apriņķa Vidsmuižas pagasta Maltas-Trūpu sādžā. Ratiņi, kuros bērni iemūžināti, ciemojoties Štikānu sādžā, visticamāk, ir lielā brāļa Jāzepa gatavoti, jo viņš, pēc dzimtas nostāstiem, bijis prasmīgs galdniekmeistars, kuram bijusi sava galdniecība. Kā daudzas Latvijas ģimenes, arī Brokus izpostīja Otrā pasaules kara notikumi. Karadienestā tikai kā jaunākais netika iesaukts Adolfs. Viņš bijis iesaistīts civilajā dienestā, labojot kara radītos postījumus. Adolfs arī izveidoja savu ģimeni un palika saimniekot tēva Jura mājās. Konstantīns savā 23. dzimšanas dienā1944. gada 27. februārī iesaukts Latviešu leģionā. Zināms vien, ka mobilizēts trešajā apmācības pulkā. Tā turpmākais liktenis neskaidrs. Ģimene priecātos, ja šobrīd atklātos kādas papildu ziņas par Konstantīna Broka dzīvesgājumu pēc Otrā pasaules kara.