Ķermeniskas pieredzes, fizika un attēli. 10 minūtes ar Maiju Sjomkāni

Maija Sjomkāne (1991) ir māksliniece, kas sākotnēji pievērsusies eksaktajām zinātnēm, iegūstot bakalaura un maģistra grādu fizikā Latvijas Universitātē, un turpina likt lietā šīs zināšanas docētājas darbā Rīgas Stradiņa universitātē. 2025. gadā Maija absolvēja ISSP skolu, piedaloties grupas izstādē Pārnese (Tallinas ielas kvartāla Projektu mājā) un turpina radošo darbību absolventu apvienībā Kurss. 2025. gada rudenī Maija uzsākusi vizuālās komunikācijas studijas Latvijas Mākslas akadēmijā.

No šī gada 7. līdz 10. maijam Maijas darbu Trīs māsas varēs aplūkot Rīgā, festivālā Scent + Art, kas norisināsies Radošās rūpnīcas Veldze teritorijā. Apvienojot starptautiskus dalībniekus no dažādām disciplīnām, festivāls aicina apmeklētājus iepazīt jaunus veidus, kā uztvert un pieredzēt mākslu caur ožu. Izstādi papildinās plaša pasākumu programma – performances, meistarklases, lekcijas u. c.

Kā radās tava interese par fotogrāfiju un kas bija galvenie impulsi, lai pievērstos tai arī padziļināti?

Man grūti pateikt, kā tieši tā radās, bet šī interese ir bijusi vienmēr. Atceros, kā agrajos divtūkstošajos ar tā laika mazajām digitālajām kamerām kopā ar draudzeni taisījām fotosesijas, mēs gribējām kaut ko gotisku, melnas sveces nekur nevarējām atrast, tad nu nopirkām parastas baltās un ar marķieri nokrāsojām melnas. Fotografējām izkaltušas rozes un rozā pērles sveču gaismā, fotografējāmies pašas, fotografēju klases biedrus, fizikā projektu nedēļā rādīju, kā gaisma pārvietojas spoguļkamerā, kā spogulītis paceļas, kad nospiež pogu, un tad gaisma ierakstās uz filmas. Vēl pirms mazajām digitālajām kamerām es ļoti gribēju ekskursijās ņemt vecāku filmu kameru, kurai vienā reizē saplīsa filmas pārtīšanas mehānisms. Es raudāju, un skolotāja teica, ka tā ir tikai kamera, un es atceros, kā domāju, ka viņa nesaprot: tā nav tikai kamera. Tas tā arī turpinājās– atceros, kā ss.com nopirku savu pirmo kameru, pirms braucu uz Šrilanku. Fotogrāfija man dažādos dzīves posmos bijusi tuvāka vai tālāka, bet kopumā jau tā kā mākslinieciskas izteiksme forma ir ļoti pieejama, tā mums visiem gandrīz vienmēr ir klātesoša, pat savus bērnus vispirms ieraugām ultrasonogrāfijas fotogrāfijās un tikai tad savām acīm.

Savukārt par pievēršanos padziļināti – es aizgāju no fizikas doktorantūras un sāku sev jautāt, ko man tiešām gribas darīt, tā arī nonācu ISSP, kur sākās apzinātāks ceļš fotogrāfijā.

Tava izglītība sākotnēji cieši saistīta ar eksaktajām zinātnēm – kā notika pavērsiens uz mākslu?

Esmu dzimusi ļoti eksaktā ģimenē: mani vecāki satikās, kopā studējot matemātiku, krusttēvs ir fiziķis, vecāmamma pasniedza fiziku, māsas aizgāja mācīties inženierzinātnes un loģistiku. Man vēl tagad skan galvā vecāsmammas balss, kurā viņa tētim saka, ka galvenais, lai Maija neiet tās mākslas mācīties. Un man jau patika arī matemātika, man labi sanāca, un tad varbūt tā fizikas izglītība, lai arī bija ļoti forša, ir vairāk maniem vecākiem. Tagad man ir pāri 30, man ir foršs un stabils darbs, vecāmamma ir mirusi, un es varu darīt to, ko pašai gribas. Man nav citas atbildes uz jautājumu, kāpēc es studēju mākslu, kā vien – vienkārši gribas. Un man ārkārtīgi patīk fotogrāfija! Man arī mākslā patīk, ka varu būt tieši tik ziņkārīga, cik esmu, mani daudz kas interesē, un atšķirībā no fizikas doktorantūras, kur vairāki gadi paiet pie vienas ļoti specifiskas, relatīvi šauras tēmas, mākslā var palikt pie vienas tēmas gadiem, bet var to arī vienkāršāk mainīt starp projektiem. Un man patīk, ka mākslā pētniecības metodes nav tik monolītas, stingras, tās var būt intuitīvas, ne vienmēr ir jāizmanto zinātniskas metodes, var vairāk ļauties gan materiālam, gan izjūtām. Es gan esmu arī ļoti priecīga par šo spēcīgo eksakto fonu, kas man ir – es jūtu, ka daudz savos darbos izmantoju datus kā vienu no izejas punktiem, ka manī tomēr ir daudz inženierzināšanu, es spēju salodēt infrasarkanās diodes, saprast, kā motori strādā, es jūtos droši ar urbi rokās, saprotu, kā strādā kameras optika un veidojas krāsu redze, kas it kā ir tādi fizikas studiju sīkumi, tomēr ļoti noderīgi arī mākslā.

Kā tu raksturotu savu vizuālo valodu?

Man ir svarīgi, par ko un kāpēc, un mazāk – kā. Savā darbā Maija un Paija es taisīju instalāciju, izmantojot Latvijas Fotogrāfijas muzeja arhīvu, kurā atradu Eduarda Gaiķa fotogrāfijas. Izrādās, ka viņam bija divas meitas – Maija un Paija. Viņš viņas tā nosauca jau pēc Annas Brigaderes lugas izdošanas, kas, protams, ir īpatnēji, viņš viņas arī fotografēja kailas pusaudžu vecumā, kas varbūt tajā laikā bija citādi, bet, dzīvojot 21. gadsimta Latvijā, man tas šķiet savādi. Un man patīk ļauties tam, kur mana ziņkāre mani aiznes. Es izmantoju Gaiķa fotogrāfijas, lai runātu par savu iekšējo Maiju, kurā es ielieku visas tās mūžam laipnās Brigaderes Maijas īpašības, un savu iekšējo Paiju, kura mēdz stundām skatīties tiktokus, tādā veidā mēģinot dot savai Paijai telpu un nemēģināt viņu tik ļoti apspiest. Man ir svarīgas psiholoģiskās veselības tēmas, ķermenis, un, ja es kā sieviete taisu darbu par savu ķermeni, tas, protams, ir politiski un attiecīgi – feministiski. Tagad strādāju ar endometriozi, mēnešreizēm kā tēmu. RSU Anatomijas muzejā ieraudzīju dzemdi, un mani pārsteidza, cik ārkārtīgi maza tā ir – tipiski dūres lielumā. Tas man rada spēcīgu disonansi starp mēnešreižu sāpēm manā ķermenī un šī orgāna izmēru – kā tik mazs orgāns var radīt tik spēcīgas sāpes? Strādāju ar sietspiedi un ģipsi, lai uztaisītu savas dzemdes formu. Sietspiede ir brīnišķīga tehnika, kurai ļauties – es radīju un iegaismoju savas dzemdes zīmējumu un atkarībā no tā, vai siets ir tikko svaigi notīrīts, vai tas būs jau divdesmitais novilkums, pašā sietā ir vairāk vai mazāk krāsas, un var iegūt “asiņainākus” un mazāk asiņainus novilkumus. Man patīk strādāt ar reālām, ķermeniskām tēmām, un vizualitāte, protams, ir svarīga, bet mani vairāk interesē idejas un saturs.

Pastāsti, ko esi iecerējusi parādīt festivālā Scent + Art?

Festivālā Scent + Art man būs tāds nostalģisks darbs par grāmatām. Man ļoti patīk sajūta, kad atver grāmatu, ieliec tajā degunu un sajūti to līmes, papīra, putekļu smaržu. Es bērnībā daudz lasīju, man bērnība saistās ar grāmatām un atmiņām par māsām. Man mēdz pietrūkt māsu, kuras abas dzīvo ārpus Latvijas. Viņas man atsūtīja fotogrāfijas ar savām mīļākajām grāmatām, kā arī vienu lapu no katras šīs grāmatas, ko es tad esmu sagriezusi vai saplēsusi mazākos gabalos, ielikusi ķīmijas skalošanas pudelēs, un tad caur to māsu grāmatu smaržu jūtos tuvāk viņām abām. Smarža ir maģiska tādā ziņā, ka tu vari ieiet bārā, noiet garām kādam, kam ir tādas pašas smaržas kā bijušajam partnerim, un tikt transportēts pilnīgi citā laikā un telpā. Tas pats man notiek arī ar grāmatu smaržu.

Kāds ir tavs iespaids par savu fotogrāfu paaudzi un kā tu redzi savu vietu tajā?

Man grūti pateikt, kas ir mana fotogrāfu paaudze, man ir sajūta, ka cilvēki, kuriem ir 25, un tie, kuriem ir 45, principā ir vienā vecumā ar mani. Manuprāt, mēs esam ārkārtīgi dažādi – ir gan komerciāli fotogrāfi, kas fotografē kāzas, reklāmas, dzīvokļus, mašīnas, gan autorfotogrāfi, kas klusi, varbūt meditatīvi strādā pie saviem projektiem. Ir tādi, kas dara abus. Lielai daļai no mums kopīgas ir grūtības ar fotogrāfiju, īpaši autorfotogrāfiju, nopelnīt iztikas līdzekļus. Lielai daļai autoru ir citas profesionālas karjeras, līdz ar to viņu autordarbi bieži ir pakārtoti elementārai izdzīvošanai. Ja runāju par sevi, tad mani interesē strādāt ne tikai tīri fotogrāfijā, mani interesē arī instalācijas u. c. tehnikas.

Tu studēji ISSP, un tavs kurss ir izcēlies ar to, ka turpina darboties zem vienota nosaukuma. Vai vari pastāstīt par Kursa nākotnes plāniem?

Man ir ļoti liels prieks, ka mēs turpinām strādāt kopā. Mēs tagad esam trīs dažādus formātus izmēģinājuši – Pielaiko laulību visi strādājām pie kopīgas performances, koncepta, tad Pārnesē – pie individuāla darba, tagad studijas 2Annas 30 gadu jubilejas izstādē ALTERNATĪVA: No pagrīdes telpas strādājām grupās, veidojot trīs dažādus darbus. Nākamais mūsu projekts būs izstāde par radikālo ziedēšanu šī gada rudenī. Šogad ISSP svin savu 20 gadu jubileju, mūsu, ISSP absolventu, izstāde būs daļa no šīs jubilejas svinību programmas.

Kas ir tavi galvenie iedvesmas avoti?

Manā dzīvē ir tik ārkārtīgi daudz fantastisku cilvēku, kas iedvesmo! Mani iedvesmo tas, kā mana kursabiedrene Sintija Kirsone vizuālās komunikācijas nodaļā domā par mākslu, kā viņa ļaujas procesam, ļauj procesam veidot viņas mākslu, ļauj sev iemīlēties materiālā. Mani iedvesmo Lelde Švinka, kas kāpj ledājos, nes desmitiem kilogramu smagu aparatūru, lai mērītu ledāja dziļumu, un Malvīne Strakova, kas stāsta, kā neironiem mainās spriegums, kā pretsāpju līdzekļu darbības mehānisms atšķiras no kokaīna darbības mehānisma, fotogrāfijā man patīk vērot, kā domā un pie kā strādā Iveta Gabaliņa, ir vienmēr prieks aprunāties ar Kristīni Krauzi Slucku. Un, protams, mans partneris Arnis mani iedvesmo, un kopīgi smiekli un vakari. Mani iedvesmo ikdienas sīkumi un ikdienas sajūtas, sāpes un prieki.