LFM stāsti: Gustavs Žakerts (1887–1945)
Gustavs Augusts Žakerts (1887–1945) Latvijas fotogrāfijas vēsturē ierakstāms līdzās citiem starpkaru perioda reģionu fotogrāfiem, piemēram, Alfrēdam Grāveram no Lubānas un Strenču fotodarbnīcas meistariem – viņu fotogrāfijas veido novada ģimeņu albumu saturu, tādējādi uzturot starppaaudžu saikni ar senčiem. Žakerts lielāko mūža daļu pavadīja Vecpiebalgā, kur strādājuši daudzi fotogrāfi – Jānis Freimanis, Augusts Bernhards, Artūrs Dulbe, ar kuru Žakertam bijušas draudzīgas attiecības, u. c.
Žakerta fotogrāfiskajā mantojumā ir gan salona portreti, kuros redzami dažādas turības ļaudis, un ikdienas notikumi, gan personīgi stāsti par sievu un meitu. Fotogrāfa mantojums daļēji gājis bojā Otrā pasaules kara laikā un arī vēlāk nav ticis savlaicīgi novērtēts. Kā raksta 1988. gadā raksta fotovēsturnieks Pēteris Korsaks, “nav nevienas piemiņas zīmes, ne arī viņa kapa vietas, kas varbūt, it sevišķi piebaldzēniem, atgādinātu meistaru ar zemnieka sastrādātajām rokām un mākslinieka dvēseli”[1].
Gustavs Žakerts dzimis Liepājas pusē, Kalētu pagastā. Fotogrāfa arodu apguvis Rīgā, Vīnera salonā (saglabājies arī tur uzņemts Žakerta vizītportrets), kā arī pie Kārļa Šķestera. Vecpiebalgā Žakerts ieradās 1911. gadā, gadu vēlāk apprecējās ar Alvīni Grāvi. Kad sākās Pirmais pasaules karš, Žakerts tika mobilizēts cara armijā, kur dienēja kā sanitārs un, kā liecina daļa no stikla plašu negatīviem, arī fotografējis. Šī laika fotogrāfijas apzinātas Pētera Korsaka sastādītajā grāmatā “Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki” (Neputns, 2019). Pēc kara Žakerts atgriezās dzimtenē un ap 1925. gadu uzcēla ģimenes māju, kurā ierīkoja arī salonu. Tajā tapuši daudzi vietējo iedzīvotāju portreti, kuros parādās vairākas laikmetam raksturīgas iezīmes, piemēram, gleznoti foni un savdabīgās, no neapstrādāta koka veidotas mēbeles – soli, podesti u. c.
No vienas puses, Žakertam bija pilsētas dzīves pieredze, viņš pārvaldījis vairākas valodas, bijis draugos ar Mārtiņu Bucleru un Arnoldu Cālīti, pie kuriem devies ne tikai pēc foto materiāliem, bet arī draudzīgu sarunu dēļ.[2] No otras puses, viņš oficiāli nebija nevienā biedrībā, nav sarīkojis nevienu izstādi, nodarbojās ar zemkopību, savā ziņā turējās nomaļus. Otrā Pasaules kara laikā Gustavs Žakerts devās uz Vāciju, kur 1945. gadā traģiski gāja bojā. Viņš ir apglabāts Berlīnē.
Ar Žakerta mantojuma apzināšanu un glābšanu saistās aizraujošs stāsts – 80. gadu vidū, zinot tikai fotogrāfa vārdu un pilsētu no zīmoga kādā fotogrāfijā, Pēteris Korsaks devās meklēt ko vairāk. Vecpiebalgā, bijušā salona mājas bēniņos, izdevies atrast stikla plates. Mājas īpašnieki bija vairākkārt mainījušies un fotomateriāli – krietni izpostīti. 1988. gadā Vecpiebalgā Mirušo piemiņas dienā norisinājās īpaša akcija – VEF un Ogres fotoklubi un fotoklubs Īriss sagatavoja teju tūkstoti Žakerta fotogrāfiju, lai vietējie tajās varētu atpazīt iemūžinātos ciema iedzīvotājus.
Liela daļa no izglābtā Žakerta mantojuma ir Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā, turklāt tas ir gana daudzveidīgs. Kolekcijā ir gan vairāk nekā 200 stikla plašu negatīvu, gan Žakertu ģimenes albums, kurā var izsekot Gustava un Alvīnes meitas Vandas pieaugšanai. Lielu daļu ģimenes fotogrāfiju uzņēmuši citi fotogrāfi – Artūrs Dulbe, Arvīds Ripa, Lūcija A. Kreicberga, salonos Gaisma, Konkurence, Rostok u. c. Krājumā ir arī priekšmeti. Viens no tiem ir Alvīnes baltais naktskrekls, kurš redzams arī viņas portretā, kas uzņemts rītā pēc kāzām. Saglabāts arī parasts koka āmurītis, ar kura palīdzību, visticamāk, tika apzīmogots attēls, kurš reiz pamudināja pētnieku uzmeklēt un pierakstīt toreiz aizmirsto fotogrāfa stāstu.
[1] Korsaks, Pēteris (1988). Par Piebalgas fotogrāfu Žakertu un viņa “gaļas āmuriņu”. Padomju Jaunatne, Nr. 24.
[2] https://www.zurnals.lv/lv/vesture/246-fotografs-no-vecpiebalgas/
