Ukrainas kodolatbruņošanās un personīgie pārdzīvojumi. 10 minūtes ar Marinu Brodovsku

Marina Brodovska ir ukraiņu vizuālā māksliniece un kinorežisore, kas dzimusi Mikolajivā un dzīvo Kijivā. Savā daiļradē, kurā apvieno fotogrāfiju, digitālo kolāžu, tekstu un dokumentālo kino, viņa pēta atmiņu, pārvietošanos un kara ilgtermiņa ietekmi gan uz personisko, gan kolektīvo identitāti. Māksliniece ir izdevusi divas fotogrāfiju grāmatas, tostarp pašizdotu grāmatu My dear Vira, kas iekļauta Aperture Photobook Awards, Kassel Dummy Awards un citu konkursu finālistu sarakstos.

29. jūlijā Viļņas galerijā Prospektas tika atklāta grupas fotoizstāde Restart, kurā apvienoti projekti, kas izceļ trauslās attiecības starp realitāti, atmiņu un fikciju gan individuālā, gan kolektīvā līmenī. Tajā savijas vēsturiskie, politiskie un personiskie stāsti, kuros “patiesība” nepārtraukti mainās, sadrumstalojas un tiek pārrakstīta. Līdz ar deviņiem citiem māksliniekiem, šajā izstādē iekļauti arī Marinas darbi.

Kādus jūsu radošās darbības aspektus varēs iepazīt izstādes Restart apmeklētāji?

Es izstādīšu fragmentus no sava nesenā fotoprojekta The Big Deal. Šis projekts veltīts Ukrainas kodolatbruņošanās procesam un pēta, kā politiskie lēmumi ietekmē gan personīgo, gan kolektīvo atmiņu. Izmantojot fotogrāfijas, arhīva materiālus un fotomontāžu, es pētu plaisu starp pagātnes solījumiem un realitāti, kurā dzīvojam tagad.

Kādas, jūsuprāt, ir galvenās problēmas un tēmas, kuras ir svarīgi risināt ar mākslas palīdzību? Vai tās ir mainījušās laika gaitā?

Domāju, ka mākslas skaistums slēpjas tajā, ka jebkura tēma ir vērtīga. Es ticu, ka radošais process izriet no autora iekšējās vajadzības dalīties ar domām, jūtām un pieredzi.

Iepriekš savā darbībā es koncentrējos uz personīgiem stāstiem, pārdomājot identitāti. Izveidoju ļoti iedvesmojošu grāmatu par draudzību, un, godīgi sakot, man pietrūkst tā laika, kad varēju koncentrēties uz tādām intīmām un mazām lietām. Bet karš ir mainījis gan manu dzīvi, gan manu mākslu. Tagad manas tēmas ir kara traumas un pārvietošana. Kopš 2022. gada es veidoju fotogrāfiju sēriju par gultām, kurās esmu gulējusi kopš kara sākuma. Šī sērija ir par to, kā pēc kara pieredzes un piespiedu pārvietošanas zūd sajūta, ka citur ir droša vieta. Man šķiet, ka šis projekts varētu turpināties visu manu dzīvi — vai varbūt drošības sajūta kādu dienu atgriezīsies, kad karš beigsies, un pēdējais attēls šajā sērijā tiks uzņemts mājās Ukrainā.

Arī kodolatbruņošanās tēma, ko es pētu darbā The Big Deal, ir saistīta ar karu, taču to aplūko no citas perspektīvas. Tā vietā, lai koncentrētos uz personīgo pieredzi, tajā tiek aplūkota politika un vēsture.

Atskatoties pagātnē, kādi bija galvenie iemesli, kas pamudināja jūs pievērsties fotogrāfijai un citām radošām jomām?

Es iemīlējos fotogrāfijā jau bērnībā. Patiesībā nezinu, no kurienes tas nāca — neviens no maniem tuviniekiem neinteresējās par fotogrāfiju, un mums mājās pat nebija fotoaparāta. Sākumā es gribēju kļūt par gleznotāju. Taču man bija briesmīgs mākslas skolotājs, kura nodarbības bija tik garlaicīgas, ka es sāku domāt, ka gleznošana vienkārši nav man. Fotogrāfija bija pilnīgi pretēja. Ar savu mazo vienpogu kameru fotografēt šķita viegli un jautri. Tad es sapratu, ka šis ir medijs, kas man piestāv. Vēlāk, kad biju studente, es nopirku savu pirmo īsto kameru Nikon un kopš tā laika esmu turpinājusi fotografēt.

Laika gaitā sāku interesēties ne tikai par fotogrāfiju uzņemšanu, bet arī par to pārveidošanu. Man patīk dekonstruēt un manipulēt ar fotogrāfijām, jo tas ļauj man stāstīt stāstus tādā veidā, kā to dažkārt nevar izdarīt ar vienu attēlu.

Es strādāju arī kā kinorežisore un scenāriste, un šīs dažādās jomas manā darbībā dabiski pārklājas. Kad man rodas jauna ideja, nekad nav uzreiz skaidrs, kurš medijs būs vispiemērotākais, lai stāstu izstāstītu. Piemēram, mana pirmā fotogrāmata My Dear Vira stāsta par manu draudzību ar Viru, kura emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm un vēlāk kļuva par ASV armijas karavīri. Grāmata tika izdota 2020. gadā, taču pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā mūsu dzīves krasi mainījās. Sapratu, ka stāsts vēl nav beidzies, tāpēc nolēmu to turpināt kā pilnmetrāžas dokumentālo filmu. Ceru, ka filma iznāks 2027. gadā.

Arī projekts par Ukrainas kodolatbruņošanos, ko es prezentēju izstādē Restart, šķiet, turpinās attīstīties. Tā ir tik plaša tēma, ka, manuprāt, to nevar pilnībā izpaust vienā formātā. Vienlaikus ar izstādi es veidoju arī fotogrāmatu. Pētījumam ir tik daudz slāņu un dažādu perspektīvu, ka ir grūti visu apvienot izstādes telpā.

Savā radošajā darbībā bieži izmantojat fotokolāžas, un vienā no savām jaunākajām sērijām esat iekļāvusi arī mākslīgo intelektu. Vai to uztverat vienkārši kā vēl vienu rīku fotogrāfiju apstrādei? Vai esat sev noteikusi kādus noteikumus vai ierobežojumus attiecībā uz MI izmantošanu?

Jā, es izmantoju mākslīgo intelektu kā rīku, kad man šķiet, ka tas ir labākais veids, kā izpaust konkrēto ideju. Piemēram, savā sērijā 12 Eerie Tales About Love par sākumpunktu izmantoju ikdienišķas fotogrāfijas no sava personīgā arhīva. Lūdzu mākslīgajam intelektam paplašināt attēlus, vadot procesu ar norādēm, līdz tie pārvērtās par vizuālām ainām. Mani fascinēja tas, ka gandrīz katrs attēls izrādījās satraucošs. Fotogrāfijas, kas sākotnēji bija uzņemtas dienas laikā, pārvērtās par nakts ainām, radot atmosfēru, kas šķita tumša un dīvaina. Tas perfekti atspoguļoja to, kā es uztvēru šīs attiecības. Šajā konkrētajā projektā, manuprāt, MI bija piemērots rīks, jo tas ļāva man vizualizēt kaut ko, ko ar fotogrāfijas palīdzību vien būtu bijis ļoti grūti izteikt.

Tomēr uzskatu to par ļoti ierobežotu rīku. Es nekad neļautu MI spēlēt galveno lomu savā radošajā procesā, jo uzskatu, ka šī loma pieder māksliniekam. Man mākslas radīšanā vissvarīgākā daļa ir pats process, un to es patiesi baudu.

Kā jūs raksturotu savas paaudzes ukraiņu fotogrāfus?

Es raksturotu savu paaudzi kā ticīgos, kuri nepadodas. Mēs iemācījāmies izmantot mums apkārt valdošo nestabilitāti un izaicinājumus kā degvielu, lai turpinātu radīt.

Kas jūs iedvesmo?

Mani iedvesmo citu radītāju izteiktās idejas un izjūtas. Es izjūtu neaprakstāmas emocijas, sastopoties ar skaistu ideju, kas pārvērsta mākslinieciskā formā  —  vai tā būtu vizuālā māksla, kino vai mūzika.

Īpaši mūzika man joprojām šķiet absolūti maģiska. Es nespēju pilnībā saprast, kā vienīgi skaņas dažu sekunžu laikā var mūs padarīt nostalģiskus, laimīgus vai skumjus vai pēkšņi atsaukt atmiņā kādu konkrētu cilvēku vai mirkli no mūsu dzīves. Ir pārsteidzoši, kā kaut kas tik abstrakts var tik dziļi saistīties ar mūsu emocijām un atmiņām.

Kādi ir jūsu radošie plāni nākotnei?

Es turpinu strādāt pie projekta The Big Deal un meklēju iespējas to prezentēt pilnā apjomā, ieskaitot fotogrāmatu. Turklāt es turpināšu strādāt pie dokumentālās filmas kopā ar savu līdzrežisori Olgu Černihu un ceru, ka mums izdosies šo filmu realizēt.