Tiroliešu mazā kolonija Peru
Kad 1857. gadā tiroliešu laikrakstā bija ievietots Peru valdības sludinājums, kurā tika meklēti spēcīgi strādnieki no Eiropas, katoļi, kuri vēlētos tālo Peru saukt par savām mājām, aptuveni 300 tiroliešu un vāciešu atsaucās aicinājumam un pameta savu dzīvi Eiropā.
Viņi devās neiedomājami grūtā ceļā uz otru pasaules malu. Kad 1859. gadā viņi beidzot sasniedza galamērķi – Pocuco (Pozuzo), ceļotāji saprata, ka nonākuši Peru džungļu vidū, tālu prom no jebkuras apdzīvotas vietas vai īpašumiem. Viņi sāka plašu džungļu teritoriju izciršanu, kultivēja auglīgo zemi un, kad gadu gaitā ieradās vēl vairāk iemītnieku no Tiroles un Bavārijas, Pozuzo kopiena pārtapa nelielā, sevi nodrošināt spējošā ciemā, kura iemītnieki audzēja liellopus.
Nomaļās atrašanās vietas dēļ kolonija turpināja būt nošķirta no pārējās pasaules un nonāca gandrīz pilnīgā aizmirstībā līdz 1976.gadā tika uzbērts zemes ceļš, kas koloniju beidzot saistīja ar pārējo Peru.
Pocuco vēl arvien ir stipri līdzīga tam, kāda tā bija 1859.gadā, kad tajā ieradās pirmie iemītnieki, un daudzi vēl arvien dzīvo apstākļos, kurus var salīdzināt ar Eiropu pirms 80 gadiem. Kopš tika uzbūvēts ceļš, apkārtējā pasaule ir saliedējusies ap šo norobežoto kultūru un tieši šī iemesla dēļ Pocuco iemītnieki šķiet pat vēl īstāki tirolieši nekā viņu brāļi Eiropā.
Pocuco projekta idejas rašanās pamatā ir manis pašas izcelsme, jo esmu peruiešu un vācu atvase. Es piedzimu 1980.gadā Amerikā, bet uzaugu Vācijā un Peru. Tās abas šķiet pārstāvam pilnīgi pretējas kultūras un atrašanās starp tām ir piespiedusi mani atsacīties no piederības tikai vienai kultūrai, vienai kopienai. Es atrodos kaut kur pa vidu. Pocuco mani vienmēr ir fascinējusi, jo tās ilglaicīgā atrašanās izolācijā džungļos ir to pasargājusi no integrēšanās Peru kultūrā. Es domāju, ka viņi jūtas līdzīgi kā es – uztver sevi kā esošus kaut kur starp Peru un Vāciju/Austriju.
