Jūlija Volkinšteine: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Vairākas nedēļas prātā pārcilāju desmitiem fotogrāfiju. Domāju, ka fotoattēli, kas mani iedvesmo, noteikti būs modes fotogrāfijas. Biju jau noķērusi ekrānšāviņus ar attēliem, kas mani ļoti fascinē (lielu daļu bildējusi islandiešu meitene Saga Sig, kura bāzējas Londonā), taču rakstīšana nevedās ne par mata tiesu.
Nolēmu meklēt citu pieeju – par kaut ko personīgu taču ir vieglāk stāstīt! Tā nu devos ģimenes fotoarhīva ierakumos, kur uzgāju pagājušā gadsimta pasauli, gan brīvajā Latvijā, gan padomju Latvijā. Pēc rūpīgas atlases un jautājumiem mammai par cilvēkiem, laiku, notikumiem un vietām izvēlējos trīs finālistes. Stāstīšu hronoloģiski.
Šobrīd man rokās ir aptuveni 85 gadus vecs attēls (!), uzņemts Jūrmalā, Bulduros pagājušā gadsimta 20.–30. gados. Jautra kompānija kopā ar manu vecvecmāmiņu pastaigājas pa pludmali. Vecvecmāmiņa ir jauna un neprecējusies jaunkundze. Bulduru pludmale izskatās tik tīra un nepārbāzta, salīdzinot ar to, kāda tā izskatās šobrīd. Taču manu uzmanību piesaista divi kungi. Kungs no kreisās izskatās pēc baigā švītiņa ar lielāko krekla krādziņu, kādu esmu redzējusi. Tāpat viņam ir ļoti platas bikses, kas noteikti tajā laikā ir bijis ekvivalents mūsdienu tievajām hipsterbiksēm. Cigarete pirkstos un atpogātais krekls vedina domāt, ka šis vīrietis ir riktīgs sliktdibenis. Bet kungs attēla centrā izskatās pēc tā sauktās kompānijas dvēseles, kas noteikti ir pierunājis visu kompāniju doties uz Bulduru pludmali. Arī viņš ir ielicis cigareti zobos, lai padižotos dāmām. Re, arī viņš ir pavisam modīgs ar “katliņu” un koferīti rokās.
Otrs brīdis ir noķerts 50. gadu sākumā. Škiet, ka manai vecmāmiņai (centrā) varētu būt 16 vai 18 gadi. Tā ir viņa kopā ar saviem vecākiem. Mans mīļākais laiks modē ir 20. gadsimta 40. un 50. gadi – arī frizūras un pin-up meitenes, un liels bija mans pārsteigums, ka arī omītei ir frizūra kā amerikāņu pin-up meitenēm un viņas jūrnieku blūzīte ir 40. gadu modes klasika! Viņa ir tik skaista un viņai tik ļoti piestāv, ka, ja varētu, pajautātu, kā viņa šo matu sasuku veidoja. Miglaini atceros viņas teikto, ka matus viņa mēdza tīt uz ruļļiem, pirms tam tos iemērcot alū. Tajā laikā, kad omīte gāja uz ballēm, modē esot bijušas baltas tenisčības, un, lai tās uzturētu baltas, viņa tās piekrāsoja ar krītu. Bet lūpas uz balli tika krāsotas ar bietēm – ļoti eko!
Trešajā attēlā mana vecmāmiņa šķelmīgi smaida. Pēc viņas frizūras un kaklarotas izskatās, ka ir svētku reize un viņa ir saposusies. Patiesībā šo attēlu izvēlējos kaklarotas dēļ. Viena no manām spilgtākajām bērnības atmiņām un mīļākā rotaļa bija vecmāmiņas dārglietu lādītes pētīšana. Tur bija dzintara un pērlīšu krelles, zilu akmeņu broša, spalvu brošas, keramikas ziedu krelles, bet pats lielākais dārgums man bija spīdīgā kaklarota no fotogrāfijas. Es biju sajūsmā par to, kā kaklarota gaismā laistās visās varavīksnes krāsās! Lai gan tā bija bižutērija, man tā likās visskaistākā un visdārgākā briljantu kaklarota pasaulē. Taču omīte teica, ka viņas vienīgais briljants esmu es. Omīte ir aizgājusi, un kaklarotu nēsāju es.
